Sadrumstalotība kā norma

Izveidot stabilu valdību ir aizvien sarežģītāk, jo visā Eiropā par normu kļūst politiskā sadrumstalotība. Nereti par tās galveno iemeslu uzskata atbalsta pieaugumu galēji labējām un populistiskām partijām, taču tas esot pārāk vienkāršots pieņēmums. Analītiķi uzskata, ka ir pienācis gals tradicionālajam partiju dalījumam labējās un kreisās, jo mūsdienu daudzveidīgajā sabiedrībā nav pieprasījuma tikai pēc viena vai otra politiskā spektra flanga idejām.

Merkelei jāaiziet

Daudzās Eiropas valstīs pēc Otrā pasaules kara faktiski izveidojās divpartiju politiskā sistēma. Piemēram, Vācijā pārmaiņus ir valdījusi centriski labējā Kristīgo demokrātu savienība (CDU) kopā ar savu Bavārijas māsaspartiju – Kristīgi sociālo savienību (CSU) – vai centriski kreisā Sociāldemokrātiskā partija (SPD). Katrās Bundestāga vēlēšanās kopš 1949. gada CDU/CSU un SPD kopā ir saņēmušas vairāk par 50% nodoto balsu, bet reizēm par abām lielākajām partijām ir nobalsojuši pat gandrīz 90% vēlētāju.

Vācijas kaimiņvalstī Austrijā vairākas desmitgades vēlēšanās cīņa notika tikai starp diviem politiskajiem spēkiem – Sociāldemokrātisko partiju un konservatīvo Tautas partiju. Spānijā kopš 1982. gada ir dominējušas sociāldemokrātiskā Sociālistiskā strādnieku partija (PSOE) un konservatīvā Tautas partija (PP). Arī citās valstīs parasti uz maiņām ir valdījušas centriski labējās un centriski kreisās partijas vai to koalīcijas. Taču pēdējos gados ierastā kārtība mainās, jo arvien vairāk vēlētāju novēršas no tradicionāli valdošajām partijām, jo īpaši centriski kreisajām, un vēlēšanās balso par mazākām partijām vai pilnīgi jauniem politiskajiem spēkiem.

2017. gada Vācijas Bundestāga vēlēšanās ceturto reizi pēc kārtas uzvarēja kancleres Merkeles stūrētie CDU/CSU, saņemot 32,9% vēlētāju atbalstu. Tas bija gandrīz par 8% mazāk nekā 2013. gada vēlēšanās un konservatīvo alianses sliktākais rezultāts kopš 1953. gada federālajām vēlēšanām. Savukārt otrajā vietā palikušajai SPD iegūtie 20,5% balsu bija sliktākais rezultāts pēckara periodā. Par Bundestāgā trešo visvairāk pārstāvēto frakciju kļuva nacionālpopulistu partija Alternatīva Vācijai (AfD). Tikai 2013. gadā dibināto politisko spēku, kas sākotnēji prasīja Vācijas izstāšanos no eirozonas, bet vēlāk visu uzmanību veltīja Merkeles imigrācijas politikas kritizēšanai, atbalstīja 12,6% vēlētāju.