Skeptiķiem nav cerību

Krievijas Zinātņu akadēmijas Pasaules ekonomikas un starptautisko attiecību institūta pētnieka Sergeja Utkina profesionālā darbība ir veltīta galvenokārt Krievijas un Eiropas Savienības attiecību, kā arī Krievijas ārpolitikas analīzei eiroatlantiskajā reģionā, uzsvaru liekot uz reālpolitiku un jautājuma pragmatiskajiem aspektiem. Šādas pieejas dēļ Maskavas Pedagoģiskā institūta vēstures fakultātes absolvents, savā dzimtajā institūtā disertāciju ar nosaukumu Kopējās ārpolitikas un drošības politikas formēšanas process Eiropas Savienībā aizstāvējušais Utkins ir regulārs viesis dažādās starptautiskās konferencēs un citos pasākumos, jo, kā saka pats pētnieks, "Krievijas un eiroatlantiskā reģiona attiecības ir tāda savā ziņā sāpīga tēma, kuras ietvaros vienmēr ir par ko parunāt, apspriest ar kolēģiem".

Utkins ir biežs viesis arī Latvijā un nesen bija atbraucis pēc Latvijas Nacionālās aizsardzības akadēmijas Drošības un stratēģiskās pētniecības centra uzaicinājuma, lai Kara muzejā uzstātos ar lekciju Eiropas Savienības–Krievijas attiecības: tuvojamies zemākajam punktam?.

Kādas šobrīd ir Krievijas intereses apvienotās Eiropas virzienā? Kādi ir motīvi un mērķi, pēc kuriem ilgtermiņa perspektīvā vadās Krievijas ārpolitika?

Uz šo jautājumu ir grūti atbildēt viennozīmīgi, jo tas nav statisks process, Krievijas ārpolitika mainās atkarībā no tā, kādus lēmumus pieņem ES, un arī otrādi. Patlaban es teiktu, ka Krievijas un ES attiecībās ir iestājies grūtāks periods, kad augstāka ES iekšējās integrācijas pakāpe nozīmē arī noturīgāku sankciju režīmu pret Krieviju, vispār stingrāku politiku pret Krieviju.

Raugoties uz to, Krievijai pašsaprotami rodas vēlēšanās atrast politiskos spēkus ES, kas apšauba šādu politiku, kas saka – padomājiet, vai mums tiešām šīs sankcijas pret Krieviju ir vajadzīgas. Un tā sanāk, ka tie visbiežāk ir spēki, kas nepārstāv tā dēvēto politisko meinstrīmu. Tās ir partijas, kuras pieņemts uzskatīt par eiroskeptiskām. No šejienes tad arī rodas šobrīd vērojamā situācija, ka ES īstenotā sankciju politika rada jautājumus Krievijā, un vienlaikus pašā Eiropā ir spēki, kas apšauba šo politiku. Ar šīm partijām Maskavai veidojas daudz labāks dialogs, taču tajā pašā laikā tās nav partijas, kas nosaka kopējo politiku.

Neatkarīgi no tā, ka eiroskeptiķiem, visticamāk, izdosies nostiprināt savas pozīcijas pēc dažiem mēnešiem gaidāmajās Eiropas Parlamenta (EP) vēlēšanās, es tomēr uzskatu, ka reālo varu, kontroli pār kopējo ES politiku saglabās centriskas ievirzes partijas. Atteikšanās sadarboties ar šīm centriskajām partijām attiecīgi nedos nekādus rezultātus, un vismaz es ceru, ka abas puses pakāpeniski nonāks pie abpusējas sapratnes, ka Krievijas mēģinājumi mainīt ES, kā arī ES mēģinājumi principiāli mainīt Krieviju nedod nekādus rezultātus. Ir jāstrādā ar tādiem partneriem, kādi ir, un nekādu principiālu izmaiņu nebūs.

Nebūs tādas ES, kura balstās uz eiroskeptiķiem, tā ir himera, un nebūs arī tādas Krievijas, kura centīgi sekos eiropiešu priekšstatiem par visu labo un skaisto.

Ir jāpieņem šīs atšķirības un jāiemācās sadarboties, tas šobrīd ir uzdevums abām pusēm.

Jūs teicāt – nebūs eiroskeptiķu ES, lai gan ir vairākas valstis, kur šādas ievirzes politiķi pašreiz tieši atrodas uz popularitātes viļņa. Kāda jums kopumā šķiet apvienotās Eiropas projekta nākotne?