Spiegu kari kaimiņos

Igaunijas drošības dienestu ikgadējos ziņojumos jau vairākus pēdējos gadus ir tikusi uzsvērta aizvien
pieaugošā Ķīnas slepeno dienestu interese par reģionā notiekošo. Tā arī šā gada februāra vidū publiskotajā
Igaunijas Ārējās izlūkošanas departamenta ziņojumā: lai gan lielākā daļa (70 no kopumā 84 lappusēm) aizvien bija veltīta Krievijas un Baltkrievijas aktivitātēm, toties atlikušās lappuses – jau Ķīnas darbībām. Šis ziņojums – tāpat kā citi dokumenti ar līdzīgu saturu – izraisīja asu Ķīnas reakciju.

Tomēr par to, ka bažas nav bez pamata, liecina pagājušās nedēļas ziņa, par kuru vēstīja virkne plašsaziņas līdzekļu, atsaucoties uz publikāciju žurnālā Eesti Ekspress, proti, ka Igaunijas Harju apriņķa tiesa piespriedusi valstī pazīstamam okeanologam, 57 gadus vecajam Tarmo Keutsam, trīs gadus ilgu cietumsodu par spiegošanu Ķīnas labā. Kā norādīts publikācijā, Keutss aizturēts pagājušā gada 9. septembrī, turklāt kopš tā laika apcietinājumā atrodas arī kāda vārdā neminēta sieviete, kas tāpat apsūdzēta par spiegošanu Ķīnas labā.


Spiegošanas karalauks?

Publiski pieejamas informācijas par šo lietu nav daudz. Keutss (Igaunijas aizsardzības spēku bijušā virspavēlnieka vārda un uzvārda brālis) iepriekš strādājis Tallinas Tehniskajā universitātē, kā arī bijis Igaunijas Aizsardzības ministrijas zinātniskās padomes un NATO Zemūdens pētījumu centra zinātniskās prokurores Innas Ombleras vārdiem 2018. gadā Ķīnas apmeklējuma laikā pētnieku savervējis Āzijas lielvalsts
militārais izlūkdienests, kas viņam trīs gadu laikā par sniegtajām ziņām samaksājis 17 tūkstošus eiro. (Šie līdzekļi Keutsam pēc tiesas lēmuma tika konfiscēti.)

Citas detaļas atklātas netiek, lai gan tiek uzsvērts, ka Igaunijas vai NATO noslēpumus zinātnieks izpaudis nav (vai arī nav paspējis to izdarīt), ar ko arī skaidrojams samērā maigais sods. Igaunijas Drošības policijas (Kaitsepolitseiame jeb KaPo) augsta amatpersona vēl piebildusi, ka Keutss strādāt Ķīnas labā sācis pilnībā apzināti un viņu motivējušas "tradicionālas cilvēciskās vājības".

Keutsa notiesāšana ir pirmais gadījums ne tikai Igaunijā, bet visās trīs Baltijas valstīs, kad kāds no to pilsoņiem notiesāts nevis par spiegošanu Krievijas, bet gan Ķīnas labā. Līdz šim visas "spiegu lietas" ir bijušas saistītas ar Krievijas vārdu, un tieši Igaunija šajā ziņā izceļas uz abu pārējo Baltijas valstu fona. Mūsu ziemeļu kaimiņi ir spējuši atmaskot jūtami vairāk Krievijas spiegu, nekā Latvija un Lietuva kopā ņemot, lai gan jāatzīst, ka arī Krievijas drošības dienestu rokās ir nonācis ne mazums igauņu izlūku (spiegi un izlūki šajā gadījumā ir vienīgi atšķirīgs apzīmējums cilvēkiem, kuri patiesībā nodarbojas ar vienu un to pašu – tikai dažādu pušu interesēs).

Jau pieminētais Eesti Ekspress vēl pirms diviem gadu desmitiem rakstīja, ka Igaunija kopā ar Latviju un Lietuvu, līdzīgi kā tas bija pirms II pasaules kara, "ir kļuvusi par spiegošanas karalauku". Šis skaļais apzīmējums tika skaidrots gan ar Krievijas interesi par rietumval-stu noslēpumiem, pie kuriem iespējams piekļūt ar savu aģentu starpniecību Baltijas valstīs, gan ar rietumvalstu interesi par Pleskavas un Kaļiņingradas apgabalā, kā arī Sanktpēterburgā īstenotajām Krievijas militārajām aktivitātēm. Kā norādīja izdevums, ņemot vērā Tallinas ģeogrāfisko atrašanās vietu, tieši Igaunija varētu būt tā Baltijas valsts, kas raisa lielāko ārvalstu izlūkdienestu interesi. Iespējams, tieši ar šo faktu skaidrojama arī KaPo veiksmīgā (ne bez draudzīgo izlūkdienestu līdzdalības, kas gan publiski tiek atzīts reti) pretdarbība Krievijas aktivitātēm.


Baltijas superspiegs Simms

Eesti Ekspress izteiktie brīdinājumi par realitāti kļuva 2008. gadā, kad par spiegošanu Krievijas labā tika apcietināti tobrīd jau bijušais Igaunijas Aizsardzības ministrijas Drošības departamenta vadītājs Hermanis Simms un viņa dzīvesbiedre Hēte Simma. Pēc apcietināšanas par Baltijas superspiegu iedēvētais bijušais augsta ranga policists, neraugoties uz pretrunīgu reputāciju policijā, uz Aizsardzības ministriju bija pārgājis 1995. gadā, sākot strādāt ministrijas Drošības politikas departamentā par Informācijas analīzes biroja vadītāju. Ministrijā Simms strauji virzījās augšup pa karjeras kāpnēm, citu pēc cita ieņemot Valsts noslēpuma aizsardzības departamenta, bet 2004. gadā – arī Drošības departamenta vadītāja amatu. Karjeras beigās viņam bija augstākā līmeņa pielaide ne tikai Igaunijas, bet arī NATO slepenajai informācijai, turklāt šāda līmeņa pielaide Igaunijā tobrīd bija tikai sešiem cilvēkiem (bez Simma arī Valsts prezidentam, premjerministram, ārlietu ministram, aizsardzības ministram un bruņoto spēku komandierim). Jāpiebilst, tieši tas pēc tam, kad atklājās informācijas noplūdes (kā tiek uzskatīts – pateicoties kādam aģentam Krievijā), ļāva viegli noteikt aizdomās turamo personu. Aizdomu dēļ Simms 2006. gadā tika atstādināts no departamenta vadītāja amata un iecelts par ministra padomnieku, bet vēl pagāja apmēram divi gadi, kamēr tika atrasti vainas pierādījumi, un tikai pēc tam bija iespējama viņa apcietināšana.

Kā noskaidrojās pēc tam, Krievijas Ārējās izlūkošanas dienesta labā Simms bija sācis strādāt tajā pašā 1995. gadā, kad pārgāja uz darbu Aizsardzības ministrijā. Viņš pats apgalvoja: dienesta aģenti draudējuši, ka publiskos informāciju par viņa sadarbību ar Valsts drošības komiteju (VDK) kā ziņotājam PSRS laika posmā, un viņš baidījies no atmaskošanas. Tāpat par būtisku iemeslu sadarbībai kļuvušas Simma ģimenes materiālās grūtības. Igaunijas izmeklētāji gan uzskata, ka Simms sadarbību Krievijai varētu būt piedāvājis pats vai arī piekritis tai, būdams aizvainots par pārcelšanu uz mazāk prestižu amatu Iekšlietu ministrijas struktūrās gaidītā paaugstinājuma vietā.

Lai vai kā, laikā no 1995. līdz 2008. gadam Simms Krievijai piegādājis tūkstošiem slepenu dokumentu, tostarp ar izlūkošanu, pretizlūkošanu un aizsardzības politiku saistītus materiālus, kuri Igaunijai bija pieejami tikai saskaņā ar starptautiskiem līgumiem. 2009. gada 25. februārī Harju apriņķa tiesa Simmu atzina par vainīgu valsts nodevībā un dienesta informācijas nelikumīgā izpaušanā un sodīja ar brīvības atņemšanu uz 12 gadiem un sešiem mēnešiem. Tāpat viņam tika piespriests naudassods 1,4 miljonu eiro apmērā – valstij nodarīto zaudējumu atlīdzināšanai. Šeit gan jāpiebilst, ka tikai Igaunijas izdevumi jaunu drošības pasākumu ieviešanai sasniedza vismaz 20 miljonus eiro un Simma darbības dēļ daudz ko nācās mainīt arī citās valstīs, tomēr soda nauda acīmredzami tika piemērota savu vainu tiesā atzinušās bijušās amatpersonas reālajām iespējām.

Sodu pilnā apmērā Simms gan neizcieta, jo 2019. gada 5. decembrī Tartu apriņķa tiesa pieņēma lēmumu par viņa atbrīvošanu no cietuma pirms termiņa, nosakot Simmam pārbaudes laiku līdz 2021. gada 18. martam (t. i., pagājušās nedēļas beigām), kurā viņš tika pakļauts īpašai uzraudzībai un saistībām. Visus iepriekšējos pirmstermiņa atbrīvošanas lūgumus tiesa, jāpiebilst, bija noraidījusi, tomēr 2019. gada beigās, pat neraugoties uz daudzu politiķu protestiem, lūgums tika apmierināts, un neilgi pirms Ziemassvētkiem Simms, kā rakstīja Igaunijas prese, savas dzīvesbiedres Hētes sagaidīts, atgriezās brīvībā. Tiek pieļauts, ka Simmu pāris jau drīzā nākotnē varētu pārcelties uz Krieviju, tomēr, vai tā tiešām notiks, pagaidām nav zināms.


Dresens, Veitmans un Pūseps

Krievijā tikmēr atrodas citas, ne mazāk skaļas lietas dalībnieki – 2012. gada 22. februārī apcietinātie KaPo darbinieks Aleksejs Dresens (jāpiebilst, Rīgā dzimis etniskais vācietis) un viņa sieva Viktorija. Dresens tika aizturēts Tallinas lidostā, nododot slepenus dokumentus sievai, kura gatavojās izlidot uz Maskavu. Kā tika paziņots oficiāli, Dresenu pāris atklāts ilgas pretizlūkošanas operācijas rezultātā. Cik ilgi viņi bija strādājuši Krievijas Federālā drošības dienesta (FDD) labā, tā arī nav zināms, taču skaidrs, ka ne vienu gadu vien. Dresens KaPo bija sācis strādāt jau 1993. gadā un ieņēmis dažādus, tai skaitā arī samērā augstus, lai arī ne Simma līmeņa, amatus. FDD Dresens nodevis galvenokārt informāciju par KaPo iekšējo darbību. Vai Krievijai tika nodotas arī ziņas par KaPo pretizlūkošanas operācijām, kas saistītas ar Krieviju, gan nav skaidrs, jo par šo lietu publiskots maz informācijas.

Kā tiek uzskatīts, arī Dresens sadarboties ar FDD sācis aizvainojuma dēļ par pazemināšanu amatā. Viņam par pārkāpumiem tika piespriests 16 gadu ilgs cietumsods, savukārt viņa sievai, ka apgalvoja Igaunija: pierobežā Krievijas drošības dienestu nolaupīto) KaPo virsnieku Estonu Kohveru, kuram Krievijā par spiegošanu bija piespriests 15 gadu ilgs cietumsods. Abu apmaiņa notika uz tilta starp abām valstīm labāko aukstā kara tradīciju garā. Kādēļ apmainīts tika Dresens, nevis Simms, var vienīgi minēt. Viena no versijām – ka Dresens Krievijas labā tomēr spiegojis idejisku apsvērumu dēļ, vai pat bijis FDD štata darbinieks. Kā citi iespējamie iemesli tiek minēti varbūtība, ka Dresens nodevis Krievijai kādu tiešām vērtīgu informāciju, iepriekš saņemot no Maskavas attiecīgas garantijas, vai arī ka nostrādājuši viņa sievas sakari un neatlaidība Krievijā, cenšoties panākt vīra atbrīvošanu. Kāda ir patiesība, ja arī kļūs zināms, tad ne agrāk kā pēc vairākiem gadu desmitiem.

Gadu pēc Dresena tika apcietināts arī kādreiz VDK, bet vēlāk KaPo tehniskais darbinieks Vladimirs Veitmans, kuram par valsts noslēpumu nodošanu Krievijai tika piespriesti 15 gadu cietumā un 65 520 eiro liels naudas sods. Šeit gan jāpiebilst, ka 2014. gada beigās Krievijas televīzijas kanāls NTV pārraidīja sižetu par bijušo Veitmana kolēģi Ūno Pūsepu (arī bijušais VDK darbinieks), kurš, kā tika apgalvots, pirms trim gadiem pametis darbu Igaunijas drošības struktūrās un pārcēlies uz Maskavu. Pēc Igaunijas neatkarības atjaunošanas KaPo strādāt sākušais Pūseps 1996. gadā idejisku apsvērumu dēļ nolēmis sadarboties ar Krievijas slepenajiem dienestiem. Viņš sazinājies ar savu bijušo kolēģi, kurš dzīvojis Igaunijā, nodarbojies ar uzņēmējdarbību, regulāri viesojies Krievijā un arī nokārtojis sadarbības jautājumu. Kā vēstīja raidījums, Pūsepa sniegtā informācija palīdzējusi atklāt vairākas rietumvalstu tehniskās akcijas, kas bija vērstas pret Krieviju, vairāku valstu aģentūras, kā arī apcietināt un notiesāt ārvalstu slepeno dienestu aģentus.Pūseps spējis piekļūt un vēlāk nodot Krievijai KaPo vadītājam un premjeram adresētus slepenos ziņojumus, no ārvalstīm saņemto izlūkdienestu un vēl citu ļoti slepenu informāciju. Tostarp no Pūsepa saņemtās ziņas palīdzējušas Krievijas slepenajiem dienestiem atmaskot bijušo Ārējā izlūkdienesta aģentu Valeriju Ojamē, kurš 1999. gadā pats piedāvājis savus pakalpojumus KaPo (Ojamē tika arestēts un Krievijā saņēma septiņus gadus ilgu cietumsodu).

Kā paziņoja Pūseps, viņš jutis, ka "loks savelkas", un bijis gatavs arestam, tādēļ bijis pārsteigts, kad apcietināts viņa kolēģis Veitmans. Kurš saskaņā ar Pūsepa vārdiem "absolūti neko nav nodevis", lai arī vēlāk atzinies sadarbībā ar FDD. (Tas gan neizslēdz iespēju, ka Pūseps neko nav zinājis par kolēģa sadarbību ar FDD.) Atbildot uz raidījumā izskanējušo informāciju, Igaunija paziņoja, ka tā ir pārspīlēta, jo Pūsepam nav bijusi pieeja nedz slepenai Igaunijas, nedz NATO informācijai.

Plašsaziņas līdzekļos šis paziņojums gan tika uzņemts ar šaubām, norādot: augsta līmeņa tehniskajam speciālistam Pūsepam šāda pieeja varētu arī izrādīties lieka (pieejas nebija arī Veitmanam), bet par viņa nopelniem Maskavas labā netieši liecina uzņemšana Krievijā, ieskaitot apbalvojumus un īpašo pensiju.
Gan pirms, gan pēc šīm lietām KaPo ir aizturējusi arī vairākus Krievijas labā spiegojušus (gan vācot tikai publiski pieejamu informāciju) Igaunijas pilsoņus un Igaunijas un Krievijas dubultpilsoņus, kurus vienoja krimināla pamatnodarbošanās (cilvēku un preču kontrabanda) un kuri pēc nonākšanas Krievijas robežsargu rokās bija piekrituši sadarboties ar tās izlūkdienestiem. Turklāt 2011. gadā tika arestēts KaPo virsnieks Indreks Poders – gan ne par spiegošanu, bet piedalīšanos no Krievijas nākušas netīrās naudas atmazgāšanā. Starp šādiem apcietinātajiem ir studenti un pat patvēruma meklētājs no Krievijas. Pārliecinošs vairākums lietu līdz šim beigušās ar cietumsodiem – gan ne ilgākiem par četriem gadiem, turklāt runa nebija par dzimtenes nodevību, bet likumpārkāpumiem, kas saistīti ar valsts drošību.


Ne gluži integrētais majors

Vēlāk Igaunija piedzīvoja divas spiegu lietas, un vismaz viena no tām izraisīja valstī plašu rezonansi. Vispirms 2017. gadā Igaunijā tika apcietināts Krievijas militārā izlūkdienesta Ģenerālštāba galvenās pārvaldes (kas ārvalstu presē inerces vai labāka skanīguma dēļ joprojām tiek dēvēta bijušajā nosaukumā – par Galveno izlūkošanas pārvaldi jeb saīsinājumā no krievu valodas – par GRU) aģents Artjoms Zinčenko, Krievijas pilsonis, kurš Igaunijā darbojās kā uzņēmējs. Zinčenko tika piespriests piecus gadus ilgs cietumsods, bet, vai viņš paspējis nodarīt būtisku kaitējumu Igaunijai, tā arī nav zināms. Jau drīz pēc tiesas viņš tika apmainīts pret Krievijā par spiegošanu uz 12 gadiem notiesāto Igaunijas uzņēmēju Raivo Susi, šajā gadījumā gan iztiekot bez teatrāliem efektiem.

2019. gadā tāpat piecu gadu cietumsods par "nevardarbīgām darbībām, vērstām pret Igauniju", tika piespriests vēl kādam Krievijas pilsonim, kā arī bijušajam KaPo virsniekam Vladimiram Kuļikovskim. Kāds ir viņu abu nodarījums, tā arī nav skaidrs, zināms vienīgi, ka bijušais KaPo speciālo uzdevumu vienības virsnieks Kuļikovskis savulaik saņēmis augstus valsts apbalvojumus, bet 2012. gadā pēc gūta ievainojuma atvaļinājies no dienesta. Pēc tam viņš, neraugoties neraugoties uz ieteikumu to nedarīt, bieži apmeklējis Krieviju, kur sācis veidot "pretvalstiskus sakarus" (vismaz šāda notikumu versija atrodama Igaunijas presē).

Par citu un Igaunijai, iespējams, vienu no sāpīgākajām spiegu lietām tikmēr kļuva bruņoto spēku majora Denisa Metsavasa un viņa tēva Pjotra Voļina apcietināšana 2018. gadā. Viņi abi ir Igaunijas krievvalodīgie pilsoņi, turklāt Ģenerālštābā dienošais Metsavass vairākkārt bija sniedzis intervijas presei, aicinot Igaunijas krievvalodīgos būt lojāliem valstij, dienēt armijā utt. Tādēļ viņa vārds tika izmantots bruņoto spēku reklāmas kampaņā, kur Metsavass tika rādīts kā paraugs veiksmīgai cittautiešu integrācijai Igaunijas sabiedrībā. Metsavasam tika piespriests 15 gadu un sešus mēnešus, bet viņa tēvam – sešus gadus ilgs cietumsods.

Jau pēc notiesāšanas ASV žurnālam The Atlantic sniegtā intervijā Metsavass apgalvoja, ka savervēts ar šantāžas palīdzību (2007. gadā pēc viesošanās Krievijā un naktsklubā pavadītas nakts viņam paziņots, ka meitene, ar kuru viņš bijis kopā, apsūdz viņu izvarošanā, bet lietu ir iespējams noklusēt apmaiņā pret sadarbību). Kad dažus gadus vēlāk, pēc atgriešanās no starptautiskās militārās misijas Afganistānā, viņš centies sadarbību pārtraukt, izrādījies, ka Krievijas militārais izlūkdienests savervējis arī viņa tēvu, kurš tolaik dzīvojis Krievijā un kuram bijusi nepieciešama nauda viņa otrās sievas ārstēšanai. Tēvs gan piekritis kļūt par kurjeru, bet spiegošanā neesot piedalījies.

Jāpiebilst gan, ka arī Krievijā ne mazāk reti ir aresti par spiegošanu Igaunijas KaPo uzdevumā. Tā 2017. gadā ar 11 gadu ilgu cietumsodu tika notiesāts Igaunijas nepilsonis Arsens Mardaleišvili, kurš tika apsūdzēts datu vākšanā par Krievijas armijas Rietumu apgabala spēkiem. Savukārt pagājušā gada oktobrī Smoļenskā un Pleskavā aizdomās par slepenu datu nodošanu Igaunijas specdienestiem tika aizturēts kāds Krievijas armijas karavīrs un viņa brālis, kurš pastāvīgi dzīvo Igaunijā.

Pēc atsevišķām ziņām, Krievijā par spiegošanu Igaunijas labā ir notiesāti vēl vairāki cilvēki, tomēr, tā kā KaPo publisko ziņas tikai par šī dienesta aizturētām personām, bet Krievija informāciju par ārvalstu spiegu arestiem vai notiesāšanu nodod atklātībā paši pēc saviem ieskatiem, precīzas ziņas publiskajā telpā atrast ir grūti. Taču, kā jau minēts, gadījumos, kad abas puses to uzskata par nepieciešamu, tām pastāv iespēja veikt notiesāto apmaiņu. Turpretim uz cilvēkiem, kuri Igaunijā nodarbojas ar spiegošanu Ķīnas labā, šāda iespēja neattiecas, galvenokārt tāpēc, ka Ķīnā apcietinātu Igaunijas aģentu vienkārši nav. Vai šis fakts kādu atturēs no spiegošanas, gan nav atbildams jautājums.