Jāatzīst, ka Natālijas Jermolajevas vārds manā apziņā dzīvo jau pasen. Tiekoties, lai runātu par viņas uzņēmējdarbības pieredzi, atmiņā ataust, ka viņa taču savulaik bija arī viena no studentu līderēm – vadīja Rīgas Stradiņa universitātes pašpārvaldi. Sarunas laikā top skaidrs: būt sabiedriski aktīvai ir Natālijas dzīvesstils, neskatoties uz to, ka smaga slimība būtiski ierobežo viņas ķermeņa iespējas.
Natālija ir piedzimusi ar retu ģenētisku slimību, un viņai ir noteikta otrās grupas invaliditāte uz visu mūžu. Taču sievietei nepatīk invalīdu žēlošana un sargāšana. Viņasprāt, ir daudz iespēju, lai arī cilvēki ar invaliditāti nevis "padarbotos", bet varētu sevi pierādīt kā augstas klases profesionāļi un nopelnīt gana daudz, lai nebūtu jādzīvo no pabalstiem.
Nodarbinās citus
Ar Natāliju tiekos Rīgas Tehniskajā universitātē (RTU), kur jaunā sieviete iegūst jau trešo augstāko izglītību. Šeit viņa mācās apģērbu dizainu.
Ideja par savu uzņēmumu un ka jāražo tieši apgleznoti T krekli radusies, kad sieviete sapratusi: darbs ar mārketinga projektiem vairs nesniedz gandarījumu. Runājot ar draudzeni un tagad arī biznesa partneri Jekaterinu Romanovu, ko Natālija pazīst jau sen, abas nonāca pie secinājuma, ka varētu darīt kaut ko kopā – piemēram, nodrukāt viņas skaistos gleznojumus uz apģērba.
Sākumā izmēģinātas dažādas drukas versijas un auduma paraugi, taču Natālija ātri sapratusi, ka vajadzēs arī pašai apgūt apģērba ražošanas un modelēšanas tehnoloģijas. Tā nu viņa nonākusi RTU. Vēl jaunā uzņēmēja iestājusies Sociālās uzņēmējdarbības asociācijā, un, tāpat kā daudziem citiem līdzīgi domājošajiem, lai kļūtu par sociālo uzņēmumu, viņas jau izveidotajai SIA Owa Fashion nekas īsti nebija jāmaina – uzņēmuma mērķi atbilda, un sakrita arī vairāki citi apstākļi.
Bet kā viss sākās? Rīgas dome organizēja projektu konkursu par darbvietu radīšanu mazāk aizsargātiem pilsētas iedzīvotājiem. Sākumā Natālija to redzēja kā pamudinājumu radīt darbvietas citiem invalīdiem, bet, sākot rakstīt pieteikumu, pēkšņi piefiksējusi: "Es taču pati esmu invalīde! Kāpēc nevar būt otrādi? Kāpēc invalīds nevar rakstīt savu projektu un algot veselus cilvēkus?" Pēc projekta iesniegšanas arī žūrija nedaudz izbrīnījusies – tas bija pirmais precedents, kad kāds uzņēmējs iespēju pagriezis šādi. Projektu apstiprināja, un tika iegūts atbalsts pirmās kolekcijas tapšanai, un Natālija iesaistījusies vēl arī sociālās uzņēmējdarbības akseleratorā.
Jāiegulda domāšanā
Tagad viņa atzīst, ka tikai pēc tam, kad nodibinājusi uzņēmumu, arī pati sākusi interesēties par invaliditātes tēmām. "Pirms tam dzīvoju veselo cilvēku pasaulē, kur es neredzēju, kā dzīvo citi invalīdi, un domāju, ka mans dzīvesveids ir norma," viņa saka. Sapratusi, ka daudz problēmu rada tas, ka liels skaits invalīdu ir neizglītoti. Un tur pie vainas bieži ir arī vecāki, kuri bērnu ar invaliditāti pārlieku sargā, neved uz pulciņiem, neved pat uz rotaļu laukumu, jo baidās, ka citi smiesies vai darīs pāri.
"Invalīdu nodarbinātībā problēma nav tā, ka trūkst vakanču. Vienkārši trūkst iemaņu un zināšanu, jo īpaši tiem invalīdiem, kas tādi ir kopš bērnības," novērojusi jaunā uzņēmēja. Tāpat cilvēki, kuri dzīves laikā izslimo kādu slimību vai gūst traumu, bieži pēc tam koncentrējoties tikai uz slimību un līdz ar to pamazām zaudē pat jau iegūtās zināšanas un prasmes.
Uzņēmuma Owa Fashion sociālie mērķi ir darbs ar invalīdiem un viņu līdzcilvēkiem, mēģinot lauzt stereotipus par cilvēku ar invaliditāti iespējām. Natālija cer, ka viņas piemērs mudinās citus studēt. Invaliditātes gadījumā, viņasprāt, svarīgi ir, piemēram, neatbrīvoties no vajadzības kārtot centralizētos eksāmenus, bet atcerēties, ka tā ir iespēja pēc tam mācīties tālāk.
Viņai pašai bērnībā nekādu atkāpju nebija. Sagadījās, ka ģimenē bija vēl divi cilvēki ar invaliditāti. Viena no viņām – Natālijas tante, kas četrdesmito gadu beigās piedzima ar abu kāju izmežģījumu. Skaidrs taču, ka padomju laikos invalīdu nebija. Tomēr tante mācījusies parastā skolā, vēlāk studējusi, aprecējusies, piedzimuši četri bērni, un vēl viņa paguvusi vadīt bērnudārzu. Ja ir šāds piemērs, kādas atkāpes?
"Jā, skaidrs, ka jāseko līdz savai veselībai, taču viss pārējais bija jādara divreiz vairāk, jo mamma ātri saprata: ja es kaut ko nevarēšu fiziski, tad ir jāattīsta prāta spējas," stāsta Natālija. Tā nu bērnībā meitene mācījusies šahu, valodas un apmeklējusi vēl citus pulciņus. "Es varbūt nebūšu baletdejotāja, taču, ja nākotnē pazudīs fiziskās spējas, vismaz garīgās saglabāsies!"
Lai iedvesmotu
Natālijas mērķis ir bijis ne vien nostādīt uz kājām uzņēmējdarbību, bet arī iedvesmot ar savu dzīvesstāstu. "Jo daudzi uzskata, ka tas nav iespējams. Ja tāpat kā man ir grūti ar stāvēšanu, ar sēdēšanu, tad ne vienmēr ir jāgaida, kad visās Latvijas augstskolās būs ērtas mēbeles, – ir vienkārši jāiet un jārunā," uzsver uzņēmīgā sieviete, kura praksē pārliecinājusies: šāda attieksme tiešām darbojas. Piemēram, Stokholmas Ekonomikas augstskolā viņa studējusi brīdī, kad veselības problēmas saasinājušās. Viņa par to nav klusējusi, un augstskola iegādājusies ērtu fitnesa bumbu un pufu, lai Natālija – tā pusguļus – varētu mācīties. Ja sanācis, ka viņa kādā nodarbībā nav bijusi klāt, uz viņas ērto mācību vietu jau stāvējusi rinda. Gadoties gan, ka kaut kas jāsagādā arī pašam – tā viņa RTU sev sarūpējusi īpašu darba galdu.
Vēl Natālija pamanījusi – daļai invalīdu ir iestāstīts, ka viņi var nevis strādāt, bet "padarboties". "Par "padarbošanos" taču nevar maksāt naudu, par to var maksāt tikai pabalstu! Naudu, lai celtu savu dzīves līmeni, var tikai nopelnīt," uzsver sieviete. Tāpēc arī cilvēkiem ar invaliditāti ir jādomā, kā attīstīt savas spējas. Piemēram, mūsdienās šādiem cilvēkiem, viņasprāt, ļoti piemērota joma ir informāciju tehnoloģijas un programmēšana – tas ir pieprasīti, šajā sfērā ir iespēja labi pelnīt un fiziskās spējas ir sekundāras. Tāpat ir gana plašas iespējas strādāt no mājām. "Datorlietas ir tik attīstītas, tur ir tik daudz profesiju, ka invalīdi tiešām var strādāt augsti apmaksātus darbus, nevis "padarboties" un par to saņemt – kā bēdīgi slavenajā gadījumā ar Memory Water – 35 eiro mēnesī," viņa norāda.
Risinājums arī pašai
Natālijai saslimšanu atklāja 13 gadu vecumā, un, vienkāršoti izsakoties, tā ir saistīta ar saistaudu bojājumiem, kas neatjaunojas. Sieviete gan secina, ka viņai ir paveicies ar to, ka slimība ir tik reta, lai viņu aprūpētu vislabākie ārsti. Galu galā – viņa taču ir "interesants gadījums". Prognozes par nākotni gan ir neskaidras.
"Es vienkārši noārdos," viņa paskaidro. Par savu slimību un pašsajūtu viņa var pastāstīt gan latviski, gan krieviski, gan angliski. Arī tāpēc pie viņas aicina vislabākos speciālistus un studentus. Sieviete bijusi arī citu valstu klīnikās, tāpēc droši var izdarīt secinājumu, ka Latvijā ir ļoti labi speciālisti un progresīva medicīnas tehnika.
Nesen tapis otrs Natālijas uzņēmums – SIA Print Art –, kura uzdevums būs attīstīt un pēcāk ražot stāju koriģējošu apģērbu. Ideja par šāda produkta nepieciešamību radusies no pašas pieredzes, secinot, ka viņai ir vāja mugura un problēmas ar stāju. Sieviete sapratusi, ka paralēli studijām un darbam nepaliek laika tik cītīgai vingrošanai, kā viņas mugurai vajadzētu, tāpēc jāmeklē citas alternatīvas. Izmēģinājusi dažādus speciālos apģērbus, taču nekas īsti nebija piemērots. Tā nu sapratusi, ka jārada pašai savs.
Ārsti parādījuši, kuri punkti šādam apģērbam būtu jāatbalsta. Palīdzējušas arī jau iegūtās zināšanas ar Owa krekliem. Sākumā Natālija projektu attīstīja, izejot inkubācijas procesu RTU, bet kolēģe – Latvijas Universitātē. Tagad uzņēmums iesaistījies arī zinātnisko projektu akseleratorā, kas palīdz šādus projektus aizvirzīt līdz tirgum. Tur arī saņemts finansiāls atbalsts idejas attīstīšanai, tik tikko veikti pēdējie aprēķini, un pēc svētkiem jau varēs sākt šūt.
Nodokļi jāmaksā
Formāli Natālijas pirmajam uzņēmumam ir jau seši gadi, lai gan aktīva darbība notiek trīs gadus. Taču tas ir iemesls, kāpēc Owa Fashion nevar pretendēt uz dažādiem atbalsta mehānismiem jaunuzņēmumiem. Sociālā uzņēmuma statuss gan ir jau divus gadus, taču, piemēram, uz Altum grantu, kas tiem pieejams, Owa Fashion vēl nepretendē, jo patlaban ir izveidojies nodokļu parāds. Tiesa, Natālija par to neskumst – esot panākta vienošanās ar Valsts ieņēmumu dienestu par parāda atmaksas grafiku, un sarunas gaitā viņa vairākkārt uzsver, cik svarīgi ir maksāt nodokļus.
"Ir pilnīgi normāli, ja uzņēmuma bilance pirmos gadus ir mīnusā, taču mūsu mērķis ir tuvāko mēnešu laikā tikt ar to galā," skaidro Natālija. Uzņēmumam kopš vasaras ir arī veikals Baltic Space tirdzniecības centrā Domina, tajā tirgo gan pašu, gan citu Baltijas ražotāju dizaina lietas. Arī to ir vēlme paplašināt un piesaistīt augsti kvalificētus cilvēkus ar invaliditāti.
Svētku laikā īpaši meklējam dāvanas un visādus nieciņus. Nereti izskan atgādinājumi iegādāties invalīdu vai citu mazāk aizsargātu sociālo grupu darinājumus, taču ar Natāliju aizrunājamies arī līdz tam, ka nereti šādās situācijās produkta kvalitāte vai aktualitāte ir otršķirīga.
"Arī invalīdiem un pensionāriem ir jāsaprot, ka pārdošanā ir jāpiedāvā prece, kas citiem ir nepieciešama. Ir labi, ka tiek aktualizēts ekoloģijas un pārāk liela patēriņa jautājums, un arī šīm sociālajām grupām ir jāskaidro, ka nevajag ražot lietas, suvenīrus, kuri nav lietojami un mūsdienīgi, kurus vienkārši nopērk žēlastības dēļ, uzskata Natālija. Viņasprāt, tad labāk ir preci nemaz neiesaistīt un vienkārši ziedot naudu citu atbalstam.