Ašeradens pārslēdz ātrumu

Guvis respektējamu politisko pieredzi kā parlamentārais sekretārs Labklājības un pēc tam arī Finanšu ministrijā (FM), Ašeradens šos izaicināju­mus apzinās un ir gatavs rīkoties, tomēr drošības labad piebilst: "Vajadzētu simt dienu, lai es varētu saprast, vai varu būt ministrs."

Viņš neslēpj, ka Laimdotas Straujumas (Vienotība) valdības krišana viņam radīja diezgan lielu diskomfortu, jo pusotra gada FM bija devis profesionālu pamatu un sa­pratni, ko tur var darīt. Piemēram, ēnu ekonomikas apkarošanā izdevies panākt vienošanos, kā šo fantomu mērīt un kas ir galvenie rīcības virzieni, bet pieķerties ēnu ekonomikas novērtējumam un sama­zināšanai konkrētās nozarēs nepaguva. Valdību īsumu Latvijā līdzsvaro ierēdnie­cība, bet no EM vairāki augstākie ierēdņi ir aizgājuši. 

Kompromisu meklētājs

Kompromisu mākslu un diplomāta talan­tu kā zīmīgāko Ašeradena īpašību uzsver turpat visi, ar kuriem viņam iznācis strā­dāt kopā, sakot, ka Arvilam jau neesot ie­naidnieku. Kritisku vērtējumu varbūt gla­bā kāda no viņa iepriekšējām sievām, bet tā jau ir dzeltenās preses tēma. "Gudri vil­tīgs labā nozīmē un ļoti mērķtiecīgs," saka viens no Saeimas Budžeta un finanšu ko­misijas vadītājiem Imants Parādnieks (NA). "Liels, pat pārāk liels vizionārs," Aše­radenu raksturo viens no viņa priekšgājē­jiem jaunajā amatā, Vienotības ģenerāl­sekretārs Artis Kampars. Viņš Arvilā saredz visaugstākā līmeņa politiķa potenciālu, pieskaitīdams viņu pie «pirmās paaudzes» politiķiem, kam politikā galvenās ir vērtī­bas. Vienlaikus Kampars norāda, ka Ašera­dena vīziju realizēšanai var pietrūkt EM resursu, turklāt jaunajā amatā jārēķinās ar milzīgu dažādu interešu spiedienu, tāpēc nevajadzētu cerēt uz īpašu izaugsmi gada laikā.

Ēlerte, kura ar Ašeradenu tika uztverta kā nesaraujams tandēms laikā, kad abi va­dīja Dienu, uzskata bijušo kolēģi par ļoti piemērotu ministra darbam triju iemeslu dēļ. Pirmkārt, viņam ir zināšanas par eko­nomiku, jo viņš pats bijis uzņēmējdarbībā un arī izglītojies šajā jomā. Otrkārt, viņam jau ir liela pieredze valsts pārvaldē, viņš pārzina šā mehānisma asinsriti. Treškārt, Sarmīte Arvilu sauc par godīgu cilvēku ar ideāliem. Turklāt viņš ir no tiem, kurš meklē kompromisus, un ministra darbā spēja saskaņot bieži vien pretējas intere­ses nāk par labu visai sabiedrībai.

Savu atrašanos politikā Ašeradens sauc par dabisku, atgādinādams, ka Die­na, kurā viņš nostrādāja 19 gadu – no 1992. līdz 2009. gadam –, pati sākās kā da­ļa no politiskā procesa neatkarības atgū­šanas un valsts atjaunošanas laikā. Vēlāk bija jāizvēlas, ko tālāk darīt – sākt jaunu uzņēmējdarbības karjeru vai doties politi­kā. Izvēle krita par labu politikai. "Apzinā­ti esmu sevi veidojis par profesionālu po­litiķi – tādu politiķi, kurš politikā pārzina vairāk nekā vienu sfēru," stāsta Ašeradens. Lai gan viņš un Ēlerte ir vienā partijā, vai­cāts, vai politikā abi ir tikpat vienoti, kādi bija Dienā, Arvils iesmejas: "Man liekas, ka Sarmīte bija nogurusi no manis, un mēs aizgājām katrs savu ceļu. Politikā esam neatkarīgi. Es iestājos Pilsoniskajā savienībā, gāju strukturētu ceļu. Sarmīte ienāca kopā ar Lietussargu grupu īsi pirms Vienotības izveidošanās."

Divas labas skolas

Par labu skolu politikā Ašeradens sauc Ilzes Viņķeles vadītās Labklājības ministri­jas parlamentārā sekretāra amatu – no korporatīvās pasaules kardināli atšķirīgu pieredzi. "Tu pēkšņi nonāc pasaulē, kurā risina ļoti eksistenciālas problēmas. Latvi­jas sabiedrība ir ļoti sarežģīta, turklāt ir ļo­ti augsts nabadzības līmenis, daudz bez­pajumtnieku, gandrīz 180 tūkstošiem cil­vēku ir invaliditātes problēmas... Sociāla­jām vajadzībām aiziet trešdaļa budžeta, tajā pašā laikā katram atsevišķam cilvē­kam šī palīdzība ir maza, mūsu pabalsti nebūt nav dāsni."

Viņķele Ašeradenu raksturo kā cilvē­ciski jauku personu, kura noteikti nav konfliktu cilvēks: "No viņa noteikti var gaidīt vismaz mēģinājumu iet uz pierādī­jumiem balstītu politikas ceļu, prom no emocijām un interesēm." Viņķeli abu ko­pējā darba laikā ministrijā ļoti aizkusti­nājusi Arvila spēja kā bērnam priecāties par lietām, kuras viņš sev bija atklājis kā Kolumbs Ameriku. Viņa jaunā amata sa­karā Viņķele bez ironijas saka: ja nu ir kāds cilvēks, kuram šausmīgi gribējās pa­ministrēt, tad tas ir Arvils: "Novēlu viņam iemācīties tikt galā ar stresu, tā līdz šim ir viņa vājākā puse."

Nākamā skola politikā Ašeradenam bi­ja parlamentārā sekretāra amats Jāņa Rei­ra vadītajā FM, kuru viņš sauc par spēli augstākajā līgā, jo šī ministrija atšķirībā no pārējām specifiski risina visa laukuma problēmas. "Budžeta vadības process ir bijusi tāda skola, ka maz neliekas, – īsā termiņā ar strauji mainīgiem noteiku­miem sabalansēt visu politisko grupu in­tereses ir ļoti sarežģīts darbs."

Par Ašeradena darbību FM dzirdēts pat viedoklis, ka ministriju reāli vadījis ne­vis ministrs, bet viņš, būdams ļoti strādīgs un spēdams lietas izskaidrot labāk nekā ministrs. Reirs to komentējis, teikdams, ka katram bijusi sava kompetence. Dažs poli­tiķis, ar kuru Ašeradens diskutējis, uzska­ta, ka Arvilam piemīt spēja radīt iespaidu, ka viņš labi orientējas arī tādās problē­mās, kuru būtību viņš patiesībā neesot iz­pratis. Tādās reizēs, cenšoties panākt re­zultātu, viņš sākumā daudz neiedziļino­ties pretargumentos. Tad Ašeradena sa­miernieciski aizbildnieciskais "lūdzu, lū­dzu, nedarīsim to" varot arī radīt sajūtu, ka viņš domājas vienīgais saprotam attie­cīgo problēmu.

Visu Egīla Zirņa rakstu par Arvilu Ašeradenu lasiet 19. februāra žurnālā SestDiena!