Vai kā politologs vari paskaidrot, kāpēc Latvija nekādi nevar atvēlēt divus procentus aizsardzībai?
Tāpēc, ka mums nav 107 procentu budžets, kā Igaunijai. Nopietni runājot, viens no skaidrojumiem ir mūsu sabiedrības vecuma struktūra, lielāks pensionāru skaits, tāpēc lielāka budžeta daļa jāatvēl pensijām. Daļa atbildes varētu būt arī citu spiedīgāku vajadzību parādīšanās, tieša apdraudējuma trūkums. Arī daudzās citās Eiropas valstīs krīzes dēļ nav šo divu procentu. Jautājums ir arī par to, vai atvēlētā nauda tiek efektīvi izmantota. Turpinu uzskatīt, ka budžeta iestāžu finansēšanas veids ir pilnīgi neefektīvs, veicina neefektīvus tēriņus.
Vai tev bija pārsteigums notikumi ap Ukrainu?
Atklāti sakot, negaidīju, ka faktiski tiks ar militāru spēku sagrābta un anektēta Krima.
Kādas tam būs sekas?
Mēs vēl esam tikai procesa pašā sākumā.
Krimā?
Nē, pasaulē. Cilvēki, kas starptautiskajā politikā orientējas daudz labāk nekā es, runā par to, ka esam atgriezušies aukstajā karā. Ir sākusies jauna ēra, ko raksturo centieni pārzīmēt Eiropas karti. Redzam strauju polarizāciju. Atšķirībā no aukstā kara laikiem, kad Padomju Savienībai bija sabiedrotie, Krievijai šajā gadījumā sabiedroto nav.
Vai Putins darbojas racionāli?
Tas ir interesants jautājums — ir viņš zaudējis prātu vai nav? Pieņemot, ka nav, viena kalkulācija ir tāda, ka, krītot Janukovičam un pamalē parādoties pilnīgi cita veida Ukrainas līderiem, Putins uzskatīja, ka šie jaunie spēki ietu prom no sadarbības ar Krieviju. Tas nozīmētu, ka Putina lolojums — Eirāzijas savienība kā pretmets Eiropas Savienībai — paliktu bez ļoti nozīmīga spēlētāja. Otrkārt, Krievijai un Ukrainai ir ciešas ekonomiskas saites, tātad, Ukrainai aizejot, uz Eiropu aizietu arī Austrumukrainas rūpnieciskais komplekss Donbass. Treškārt, tie varēja būt kādi apsvērumi par to, ka Ukrainas it kā antikrieviskā koalīcija varētu pārskatīt līgumu par Krievijas jūras kara bāzes uzturēšanos Sevastopolē. Vārdu sakot, Putins saredzēja virkni apdraudējumu un tāpēc izšķīrās par šādu rīcību, kura acīmredzami bija plānota jau iepriekš.
Lieta, kuru Putins varbūt nebija līdz galam aprēķinājis — kā viss var pagriezties un ko šī aneksija varētu nozīmēt pašai Krievijai. Viņš droši vien pieņēma, ka Rietumi to norīs, tiem Krima nav būtiska. Bet stāsts jau nav tikai par Krimu, vienu jauku pussalu Melnajā jūrā. Stāsts ir, pirmkārt, par robežu negrozāmību. Otrkārt un tas ir vēl būtiskāk — tas ir jautājums par starptautisko uzticēšanos lielvalstu solījumiem un garantijām atomieroču sakarā. Ukraina atdeva tās teritorijā dislocētos atomieročus apmaiņā pret starptautiskajām garantijām savai teritoriālajai nedalāmībai. Krievija tagad būtībā šo līgumu ir pārkāpusi...
Turklāt nostādījusi neērtā situācijā abas pārējās garantētājas, ASV un Liebritāniju.
Tā vēl ir tikai pusbēda — ar šo Krievija ir nogrāvusi jebkādas ticamas iespējas vienoties ar Irānu vai Ziemeļkoreju par līdzīgu darījumu. Šīs valstis tagad var droši teikt: "Jūs taču redzējāt, kas notika ar Ukrainu, un tagad jūs vēl gribat, lai mēs atsakāmies no saviem kodolieročiem?! Jūs taču neko nespējat garantēt!" Tā ilgtermiņā ir viena no Melnajā jūrā Krievijas radīto viļņu baisākajām sekām. Savukārt pamatojums tās rīcībai brīnišķīgi viļņojas Austrumeiropā un visās Krievijas robežvalstīs, kurās dzīvo kaut cik vērā ņemams skaits Krievijas pilsoņu vai pat tikai krievu. Tas ir jautājums Latvijai, Igaunijai, Kazahstānai... Arī Lietuvai un citām, jo nav svarīgi, cik "aizstāvamo" kādā valstī ir, pietiks ar vienu sadursmi, lai, sekojot šai doktrīnai, attiecīgajā valstī parādītos "pašaizsardzības vienības" bez zīmotnēm.
Vai vari iedomāties tādas parādāmies Latvijā?
Ļaunākajā scenārijā — jā. Bet tas daļēji atkarīgs no tā, cik enerģiski darbosies mūsu sabiedrotie un vai viņi izrādīs pietiekami daudz mīkstmiesības, lai Krievija domātu, ka tas, kas izdevās Krimā, var izdoties arī citur.
Vai tu pieļauj, ka Putinam varētu rasties vilinājums pārbaudīt NATO vienotību?
Ja Rietumu reakcija ir tik ņerdzīga, kā bijusi līdz šim... Kas ir pārdesmit vīzu aizliegumi un naudas arestēšana? Viņi šo naudu jau sen ir pārsvieduši uz austrumiem vai pie arābiem. Ļoti iespējams, ka Putins caur Krimu mēģina noskaidrot pieņēmumu, ka Rietumi ir satrunējuši.
Saskaņas centra pozīcijām Krimas aneksija nāks par labu vai par sliktu?
Viņi plaši runā par piesardzīgo stratēģiju: ja jūs kaut ko vairāk darīsiet, būs vēl sliktāk, paskatieties, kā notika Krimā. Man tas šķiet drusku jocīgi. Vai tiešām tie, kas izplata šos aicinājumus, nesaprot, ka tie vairo rusofobiju sabiedrībā un neveicina saliedētību? Tie tikai satracina daļu sabiedrības. Tas principā ir pielīdzināms valodu referendumam — draudi suverēnas valsts pamatnācijai "piekāpieties, citādi būs ziepes".
Patiesībā Saskaņas centrs diez vai ir ieguvējs no Krimas notikumiem. Caur Krimu radikalizējas abi spārni Latvijas sabiedrībā. Līdz šim Saskaņas centrs ir pratis samērā labi konsolidēt zem sevis krievisko spārnu. Tagad viņu lielais izaicinājums ir kaut kā neitralizēt Latvijas krievu savienību (bijušo PCTVL) un Lindermana-Osipova kompāniju. Kāda daļa radikālāko visticamāk balsos par Latvijas Krievu savienību un Par dzimto valodu, kas faktiski nozīmē mazāku atbalstu Saskaņas centram. Vienīgais, kā viņi var radikāļus neitralizēt, ir pašiem virzīties radikalizācijas virzienā, bet tas nozīmē, ka, pirmkārt, sadarbība ar tā sauktajām latviskajām partijām, lai īstenotu SC kāroto mērķi, iekļūšanu valdības koalīcijā, kļūst vēl problemātiskāka, un otrkārt, viņi riskē arī pazaudēt vienu daļu to latviešu, kuri tagad atbalsta Saskaņas centru.
Visu interviju ar Jāni Ikstenu lasiet 21.-27.marta žurnālā Sestdiena!