Saruna ar vienīgo latviešu ārstu, kurš Āfrikā apkarojis Ebolu

Sajūtas, ka tiek riskēts ar dzīvību, epidemiologam Antonam Mozaļevskim pirms došanās uz Sjerraleoni nebija. "Tāda sajūta var rasties tikai tad, ja lasi histēriskos mediju rakstus un komentārus internetā. No tās panikas var iespaidoties psiholoģiski, bet, ja tu domā ar skaidru prātu, profesionāli izvērtē riskus un iespējas sevi pasargāt, tad saproti, ka tas ir tā vērts," ārsts stāsta, kad tiekamies Rīgā nedēļu pēc viņa atgriešanās no Āfrikas. Piecās Sjerraleonē pavadītajās nedēļās Antonam kā epidemiologam šīs misijas ietvaros tiešs kontakts ar Ebolas vīrusa inficētajiem pacientiem nebija, tomēr pret savu veselību viņam ir jābūt īpaši vērīgam līdz novembra vidum.

Pēdējos divus gadus Antons ir dzīvojis Madridē, kur Eiropas Savienības EPIET izglītības programmas ietvaros apguva iemaņas epidemioloģijā. Pirms tam Latvijā viņš vairākus gadus strādāja par ģimenes ārstu, bet mediķa karjeru savulaik sāka ātrajā palīdzībā. Uz Sjerraleoni epidemiologs lidoja no Madrides uzreiz pēc EPIET programmas noslēguma, Āfrikā īsti nepārstāvot nevienu valsti. Tas arī izskaidro, kādēļ Slimību profilakses un kontroles centra pārstāvji vairākkārt medijiem norādīja, ka viņiem nav zināms neviens mediķis no Latvijas, kurš būtu devies misijā uz kādu no Ebolas vīrusa skartajām valstīm.

Iespēju doties uz Āfriku Antons sāka apsvērt septembrī, kad beidzās divus gadus ilgais darbs Spānijā un bijā jāsāk domāt par tālākiem profesionāliem izaicinājumiem. Pasaules Veselības organizācija pēdējo mēnešu laikā pieprasījumus pēc speciālistiem uz Eiropu sūta regulāri. Antons uz vienu no šiem aicinājumiem atsaucās bez ilgas domāšanas, jo saprata, ka cīņā ar Ebolu viņa zināšanas var noderēt. Turklāt arī viņam kā mediķim tāda pieredze būs neatsverama. Katrā cilvēkā tomēr slēpjas egoisma deva, vai pašam par sevi nemaz nebija bail? "Bailēm par sevi ir jābūt līdzsvarā ar veselo saprātu," Antons atbild. Viņa gadījumā risks inficēties ar Ebolu bija ļoti zems, jo mediķis nav bijis nevienā slimnīcā, nedz inficēto pacientu mājā. Būdams epidemiologs, viņš Sjerraleonē galvenokārt nodarbojās ar Ebolas uzliesmojuma pētīšanu un datu analizēšanu, kā arī vadīja apmācības tiem darbiniekiem, kuriem ir tiešs kontakts ar saslimušajiem un viņu tuviniekiem.

Kad satiekamies norunātajā tikšanās vietā, Antons, stādoties priekšā fotogrāfam, nesteidz pirmais dot roku. Tas ir ieradums, kas saglabājies no Sjerraleonē pavadītajām piecām nedēļām. Starptautiskajiem darbiniekiem ikdienas saskarsmē tur ir jāievēro stingi distancēšanās noteikumi. Pirmkārt, ne ar vienu nedrīkst sarokoties. Savukārt, strādājot ar iespējamiem Ebolas inficētajiem, kuriem bijis tiešs kontakts ar kādu slimnieku, darbiniekiem ir jāietur divu metru distance, ja viņi nav ģērbušies īpašajā aizsargtērpā. Pasaules Veselības organizācijas darbiniekiem noteikts arī aizliegums automašīnā vienlaikus pārvietoties vairāk par trim cilvēkiem. Tāpat nav ieteicams pārvadāt svešiniekus, kuri nestrādā organizācijā.

Pirmajās dienās pēc ierašanās Sjerraleonē noteikumu par sarokošanos Antonam bijis grūti paturēt prātā ikdienas situācijās. It sevišķi tāpēc, ka pēdējos pāris gadus viņš  pavadījis Madridē, kur ļaužu ķermeņa valoda, salīdzinot ar ziemeļeiropiešiem, ir krietni atvērtāka. Taču vēlāk šis ieradums, tāpat kā nemitīgā roku mazgāšana un dezinficēšana, iegājies gluži automātiski. Rīgā epidemiologs turpina nesarokoties, jo viņš respektē to, ka citiem var būt bail no kontakta ar kādu, kurš nupat atgriezies no Ebolas skartas valsts. "Es saprotu cilvēku bailes un negribu viņus provocēt. Ne visi ir tik informēti, un manā klātbūtnē kādam var rasties trauksme. Ja eju, piemēram, uz kādu sapulci, tad visiem pasaku, ka esmu bijis Āfrikā, bet ar mani viss ir kārtībā," stāsta Antons.

Eiropiešu uztverē Ebola šobrīd ir tāls un vienlaikus saasināts, aizspriedumu pilns drauds. Proti, no vienas puses, pastāv uzskats, ka šī problēma ir "kaut kur tālu Āfrikā" un uz mums īsti neattiecas. Taču tai pašā laikā jebkāds kontakts ar Ebolas skartajām valstīm vai cilvēkiem, kuri tur bijuši, tiek uztverts ar lielu trauksmi. Daudziem ir neizpratne, kādēļ Eiropas Savienības līmenī joprojām nav pieņemti ceļošanas ierobežojumi un Ebolas skartajās valstīs pabijuši cilvēki netiek ievietoti karantīnā. Eiropas Savienībā karantīnas noteikumus regulē Eiropas Slimību profilakses un kontroles centrs, kas neparedz no sabiedrības izolēt nedz mediķus, nedz jebkuru citu cilvēku tikai tāpēc, ka viņš ir bijis Ebolas skartajās valstīs. Šiem cilvēkiem sevi ir jānovēro 21 dienu pēc atgriešanās, un karantīnā viņi ir jāievieto tikai tad, ja saslimšana tiek konstatēta. Teorētiski Latvija varētu pieņemt savus noteikumus Ebolas izplatības riska ierobežošanai, bet, ņemot vērā mūsu atrašanos Šengenas zonā, šādiem pasākumiem nebūtu lielas jēgas.

Visu rakstu par pagaidām vienīgo latviešu ārstu, kurš bijis Āfrikā, lai cīnītos ar Ebolu, lasiet 7.novembra žurnālā Sestdiena!