Ar vienu no kibernoziedzniekiem tiekamies Jelgavas cietumā. Augumā nelielais un kalsnais Jāzeps, kurš savu īsto vārdu nevēlas atklāt, sasveicinās ar vieglu rokas spiedienu un vēlas, lai viņu uzrunā ar «tu». Pēc skata Jāzeps ir «latvietis parastais» — pelēki mati, zilas acis, kluss, tikai uz pārējo fona viņš varētu izcelties ar to, ka visu laiku smaida. Kombinezons, džemperis ar kapuci mugurā, pasaukts no darba, lai sniegtu interviju, kurai pats piekritis.
Jāzeps jau ir nosēdējis teju četrus gadus, vēl atlicis nedaudz vairāk par gadu. «Grandioza muļķība,» par savu neveiksmīgo noziedznieka karjeru saka Jāzeps. Viņš nozaga internetbankas kodu karti. Paroli esot uzminējis. «Var pamēģināt dzimšanas datumus, karšu pēdējos numurus. Es arī ņēmu pēc skaitļiem. Un izdevās ar pirmo reizi! Piesēdos klāt un aizgāja, man pašam bija šoks.» Vispirms no svešā konta pārskaitījis vienu santīmu, pēc tam jau 2500 latu (ap 3500 eiro), kas bija maksimālā summa, ko bija atļauts pārskaitīt. Brīvībā viņš nodarbojies ar automašīnu biznesu, arī nozagtā nauda bija sava veida «pamatkapitāls», ko Jāzeps ieguldījis autonomas biznesa sākšanā. Nekādu īpašu datorzināšanu viņam nav. Un noķēra viņu tāpēc, ka svešo naudu Jāzeps abas reizes pārskaitījis uz savu kontu.
Internetbankas paroli Jāzeps uzminēja pazīstamajam, tomēr tas nenozīmē, ka īpaši grūtāk to būtu izdarīt pavisam svešam cilvēkam. «Internetbankās ir šausminoša statistika. Par to, cik vieglprātīgi cilvēki attiecas pret savas elektroniskās bankas drošību, var spriest pēc tā, ka tūkstošiem cilvēku izmanto paroli «123456». Cik dullam ir jābūt, lai internetbankā liktu paroli 123456?» sašutis CERT jeb Informācijas tehnoloģiju drošības incidentu novēršanas institūcijas vadītāja vietnieks Varis Teivāns. Informācijas tehnoloģiju uzņēmuma DPA drošības eksperts Didzis Balodis gan atzīst, ka tieši «123456» un vienkāršā klaviatūras taustiņu kombinācija «qwerty» ir populārākās paroles visā pasaulē.
Balodis vēsta, ka Latvijā ļoti bieži tiek izmantotas arī tādas paroles kā «pavasaris», «saule», «saulainslaiks». Interneta lietotāji parasti izmanto diezgan īsas paroles — 6 līdz 8 simbolus. Balodis iesaka veidot garākas paroles, bet uzsver, ka ne visas garās paroles ir drošas, piemēram, «AnnaBerzina270392» nebūtu drošākais variants. Tā vietā daudz radošāk un drošāk būtu izmantot paroli, kas veidota no kāda dzejolīša rindas.
Latvijas cietumos šā gada sākumā bija 18 kibernoziedznieki. Jāzeps pēc birokrātiskām definīcijām ir viens no viņiem, jo savu necilo noziegumu paveica ar datora palīdzību. Uz kopējā fona (vairāk nekā 5000 notiesāto) kibernoziedznieku skaits nešķiet liels. Salīdzinājumam: par zādzībām sodu izcieš gandrīz 1500, par slepkavībām — vairāk nekā 700 ieslodzīto. Vai tas nozīmē, ka Latvija nav noziedzīgu datorģēniju mājvieta? Tā gluži nevarētu teikt, uzskata Teivāns. Kibernoziedzība nav taustāma, tās robežas nav pakļautas stingri ievilktām līnijām pasaules kartē. Aktivitātes norisinās paralēlā jeb tiešsaistes pasaulē. «Tā faktiski ir industrija, tāds kā pagrīdes tirgus, kur apgrozās milzīgs daudzums līdzekļu,» kibernoziedzības ainu iezīmē Teivāns. Taču, tāpat kā vairumam noziedznieku, arī kibernoziedznieku mērķis ir gūt labumu, lielākoties finansiālu.
Ne kurš katrs var darboties šādā jomā. Sava dalība klubā ir jānopelna. Kā stāsta Teivāns, parasti viss sākas pavisam nevainīgi ar diskusijām atklātos, visiem pieejamos forumos. Taču, lai nokļūtu īstajā «bariņā» jeb pagrīdes komūnā, jāiegūst atpazīstamība. «Ir tādi pagrīdes hakeru forumi, kuros jādabū trīs balsis no citiem, jau eksistējošiem lietotājiem, ka viņi ir ar mieru tevi atbalstīt,» stāsta Teivāns. Tieši šādos slepenos diskusiju klubiņos notiek noziedzīgo darbību plānošana, dalīšanās ar informāciju, jaunāko tendenču apspriešana. Hakeri savus noziegumus plāno ilgi un rūpīgi. Pēta aizsardzības vidi un likumdošanu, plāno labāko veidu, kā apiet šķēršļus.
Speciālisti skaidro, ka maldīgs ir priekšstats par vientuļu hakeri pidžamā, kurš sēž pie datora un gatavo uzbrukumu. «Ir virkne posmu, virkne cilvēku, kas ir iesaistīti, izpilda kādu konkrētu pasūtījumu vai funkciju,» stāsta Ekonomikas policijas Kibernoziegumu apkarošanas un intelektuālā īpašuma tiesību aizsardzības nodaļas vadītājs Aleksandrs Buko. Viņš skaidro, ka tipisks hakeris, vīrusu veidotājs ir studiju gados, 20–25 gadus vecs, introverts, ar vēlmi pašapliecināties.
Buko kibernoziedzību salīdzina ar organizēto noziedzību tiešsaistē. Tajā cilvēki sadala funkcijas, organizējas un sazinās virtuāli. Iespējams, klātienē viens otru nekad nav redzējuši. «Viens cilvēks sēž Baltkrievijā, uzraksta programmu, cits darbojas Francijā un atmazgā naudu, trešais ir vēl kādā citā valstī un izplata vīrusu,» secina Buko.
Visu rakstu par kibernoziedzību un drošību internetā lasiet 11.aprīļa žurnālā Sestdiena!