Pietuvoties režisoram Ingmaram Bergmanam (1918– 2007) ir vienlaikus grūti un viegli. Šo paradoksu rada tas, ka viņa kā spilgta autora personīgo dzīvi nevar nodalīt no atstātā mantojuma – vairāk nekā 60 kino un televīzijas filmām, 172 teātra izrādēm un vairākiem dučiem grāmatu un rakstu. Bergmana gadījumā viss ir viens – visi viņa mākslas teksti ir viņa pieredzes un prāta spoguļi.
Arī Rīgas Starptautiskais kinofestivāls (Riga IFF), kas nule sācies, šogad godinās Bergmanu – sadarbībā ar Zviedrijas institūtu viņam veltīta neliela retrospekcija un izstāde, uzlūkojot zviedru režisora ietekmi kino, modē un mākslā. Un tāda nudien bija un joprojām ir. Kā piemēru var minēt cilvēku tieksmi pārņemt uz ekrāna redzēto – interesanti, ka, piemēram, pēc Laulības dzīves ainu (1974) iznākšanas šķiršanās apjoms Skandināvijā esot spēji pieaudzis.
Riga IFF programmā iekļauts arī Marī Nīrerēdas dokumentālais darbs Bergmana sala (2006), kurā var ieraudzīt jau mazliet klumburainu, intensīvu darba dzīvi nodzīvojušu vīru mūža nogalē, kas skatītāju izvadā pa savu miera ostu – Fores salu Gotlandes ziemeļaustrumos. Vietumis filmā redzama arī saules palsināta, brūngana vienstāva māja. To viņš 1966. gadā pēc filmas Persona pabeigšanas (1966) uzbūvēja sev un toreizējai partnerei, norvēģu aktrisei Līvai Ulmanei. Viņu Bergmans dēvējis par savu Stradivāri vijoli. Ulmanei tolaik bija 25 gadi, viņam – 46. Abu attiecības, kuras režisors sauca par sāpīgo savienojumu, ilga piecus gadus. Taču, neskatoties uz nosacīti īso kopā būšanas laiku, pēc abu šķiršanās Ulmane joprojām palika mākslinieka dzīvē svarīgs cilvēks – tuva domubiedre līdz pat režisora nāvei.
Ar Ulmani Bergmans kopā uzņēmis 11 filmu – sākot ar abu pirmo sadarbību Personā (1966) un beidzot ar režisora pēdējo ekrāna darbu Sarabanda (2003), kas ir no viņam tuvā Johana Sebastiāna Baha skaņdarba aizlienēts nosaukums (spāņu deja triju daļu taktsmērā) un turpinājums Laulības dzīves ainu varoņu Mariannas un Johana attiecībām pēcāk. Ulmanei un Bergmanam ir meita – rakstniece un literatūrkritiķe Linna, kuras biogrāfiskais romāns Trauksmainie (2017) tulkots arī latviski. Tajā viņa stāsta par savām bērnības atmiņām, arī sarunām ar tēvu. "Manam tēvam ir četras mājas, divas mašīnas, piecas sievas, viens peldbaseins, deviņi bērni un viena kinozāle," raksta Linna.
Visu rakstu lasiet žurnāla SestDiena 19. - 25. oktobra numurā! Ja vēlaties žurnāla saturu turpmāk lasīt drukātā formātā, to iespējams abonēt ŠEIT!