"Es zinu politiskās veiklības instrumentu pielietošanu no mūsu puses, to jūs man varat pārmest, un man nav ko atbildēt. Ja lietas labā vajadzīga Saskaņas publiska nopēršana – darām to," taujāts par savas partijas ilggadēju atbildību 9. maija izvērsumā un padarīšanā teju par festivālu pie nu jau "staba" apzīmējumu ieguvušā pieminekļa Pārdaugavā, tagad saka Saskaņas līderis Jānis Urbanovičs. "Politiskās veiklības instrumenti" šā brīža kontekstā gan būtu saucami jau krietni skarbāk. Bet ne jau tikai par to ir stāsts.
Sava kapitāla (lasiet – popularitātes) audzēšanai politiķi nereti izvēlas darīt to, kam paši varbūt ne līdz galam piekrīt vai ko vēlāk nākas nožēlot. Ilgtermiņā gan tas vienmēr atspēlējas, agri vai vēlu uzpeld un ir skaidri redzams arī vēlētājiem. Taču īstermiņā? Vai tiešām no deputātu kandidātiem "nevar prasīt taisīt špagatu"?
Aina Latvijas politikā arī pirms šīm vēlēšanām nerādās visai spoža. Joprojām trūkst līderu, trūkst skaidru atbilžu uz sāpīgiem jautājumiem, bet tas, kas arī man personīgi kā vēlēšanu dalībniecei ir visrūgtāk, – šķiet, joprojām politiķu skatījumā viņu vēlētāji ir nedomājošs bars, kuru spēj aizķert tikai propaganda un skaļi saukļi. Piemērus varētu minēt visvisādus – sākot no atsevišķu lēmumu skaidrojumiem (kuriem, kas ironiski, beigu beigās parasti izrādās tīri jēdzīgs un pamatots iemesls, kura risinājumu pat varētu atbalstīt, ja nebijis dumju runu un pilnīgi nevajadzīgas apelēšanas pie svētākajām dvēseles jūtām pirms tam) un beidzot ar nākotnes vīzijām visdažādākajās jomās. Tostarp, protams, jāmin mūžam visapkārt viļātā integrācija, kuras kļūdas vienmēr tiek piesauktas, bet labojumi tā arī neseko.
Politiķu krišanas un augšāmcelšanās, neiedomājami špagati un piruetes, ko esam vērojuši gadiem, – vai kaut kas šogad ir citādi? Vai trauksmainā ģeopolitiskā situācija mums liek visu saskatīt skaidrāk, vērtēt analītiskāk un lēmumus pieņemt racionālāk? To redzēsim oktobrī. Un tad arī varēs pateikt, kuri «politiskās veiklības instrumenti» šoreiz izmantoti. Līdz tam – būtu labi iemācīties tos atpazīt un vismaz otru reizi neuzķerties, lai nenāktos dabūt pa pieri otro, trešo vai jau četrpadsmito reizi.
Šīs SestDienas, 15. līdz 21. jūlija numurā lasiet:
Saeimas vēlēšanas. Dejas ap stabu. “Ukraina” un “piemineklis” – divi atslēgvārdi, kas patlaban ietekmē to partiju retoriku, kuras orientējas pamatā uz krievvalodīgo vēlētāju. Saskaņai zaudējot pārliecinoši vadošās pozīcijas, teorētiski durvis uz Saeimu var pavērties citiem politiskajiem spēkiem, arī atklāti prokremliskajiem
Fokusā. Kara rētas Ukrainas kultūrbūvēs. Lai arī kara beigu datumu Ukrainā neviens vairs neuzņemas prognozēt, par dažādu kultūras vērtību saglabāšanu un atjaunošanu tiek domāts jau tagad. Lai palīdzētu ukraiņu kolēģiem ar savu pieredzi un pratiskajām zināšanām, uz kara zonu devās arī speciālistu komanda no Latvijas
Pasaulē. Borisa Džonsona krišana. Tikai nepilnu mēnesi pēc tam, kad Lielbritānijas premjerministrs Boriss Džonsons bija izturējis uzticības balsojumu, viņam tomēr nācās paziņot par atkāpšanos no amatu. Kas lika britu konservatīvajiem mainīt nostāju, kurš stāsies Džonsona vietā un pie kā novedīs iekšpolitiskās jukas karalistē?
Tuvplānā. Apsēdos un sadungoju. Dziedātāja Aminata par kara ietekmi uz attiecībām ar radiem, bailēm no vecuma un iespējām pilnībā izmantot Eirovīzijas skatuvi