Viegli smagā artilērija

Kad sāku domāt par to absurdu, vājprātu, meliem un propagandu, kas notiek pasaulē, ir sajūta, ka skatos sirreālu lugu, SestDienai atzīst aktrise Ieva Segliņa. Jā, tikai ar īstām asinīm, īstām sāpēm, traģēdijām, arī muļķību un neizdarību, kas tīši vai netīši tik bieži nodara pāri. Tomēr lielākā daļa cilvēku sēž un par to aplaudē. "Ko man darīt? Kad par to sāku runāt, iekšēji sāku vārīties, bet ko es varu mainīt?" jautā aktrise.

Banāli, protams, būtu teikt, ka par to būtu jāaizdomājas katram. Tikpat banāli – aicināt tomēr nenorobežoties savā mazajā burbulī, bet tā vietā – tieši otrādi – censties padarīt vismaz to pasauli, kas apkārt, kaut mazliet labāku. Un tomēr. Ko tad mēs varam darīt? Ko varam pasākt pret tiem "lielajiem" cilvēkiem, kas spaida sarkanās pogas un lemj par mums visiem? Vēl trakāk – ko varam darīt pret dabas spēku, nereti tik varenu un lielu, ka cilvēka prāts, pat gadu desmitiem meklējot, nevar atrast adekvātu risinājumu, ar ko tam stāvēt pretim?

Taču, izrādās, uz to ir atbildes – pat vairāk, nekā pirmajā mirklī varētu šķist. Vispirms – jokot. Nu jau pat ar pētījumiem pierādīts, ka tas strādā labāk nekā lielgabali. Varbūt Latvijā vērts to attīstīt – laba humora izjūta nudien nekad nevienam nav traucējusi. Pat vairāk – lai gan tas vēl oficiāli nav pierādīts, tiešām ticu, ka joki un anekdotes, klusi smiekli tur, kur nedrīkstēja runāt skaļi, nereti ļāva izdzīvot un pārdzīvot arī tiešām nospiedošus laikus mūsu nebūt ne senajā vēsturē. Galu galā – ne velti Alberta Legzdiņa un viņa Piecīšu dziesmas joprojām kaut kur galvā tiek dungotas, kādam liek pasmaidīt un ar savu vieglumu saglabāt sevī to slaveno latvisko sīkstumu arī grūtā brīdī.

Un pat ja visu, piemēram, dabas netveramo spēku, kas katru gadu liek upēs lēni un draudīgi kustēt lediem, neglābjami applūdinot arī mājas, ar anekdotēm vien uzvarēt nevarēs, tomēr gaišāku skatu uz dzīvi tas saglabāt ļaus. Ja ne vairāk, vismaz to izrādi, kas notiek apkārt, no drāmas un traģēdijas pārvēršot sadzīviskā komēdijā, kur viss, ja ne sākas, tad vismaz beidzas ar skanīgiem smiekliem.

Šīs SestDienas, 24. - 30. marta, numurā lasiet:

SestDienas SALONS. Mācos būt bezkaunīga. Aktrise Ieva Segliņa sāk aizmirst, kā jāpavedina, kad esi nepilngadīga, gūst baudu, mēģinot izrādi par pašiznīcināšanos, un atklāj, kam nevajadzētu iet uz pirmizrādēm.

FOKUSĀ. Līdz ceļiem Pļaviņās. Automašīnu vietā ielās motorlaivas, glābšanās pa logu, lielā ledus dunoņa – katram Pļaviņu iedzīvotājam ir savs stāsts, kas saistīts ar plūdiem, kaut no šādas birkas pilsēta grib tikt vaļā. Kā ir dzīvot vietā, kur katru gadu pavasarī nākas rēķināties ar ūdeni vismaz līdz lievenim? Turklāt speciālisti atzīst - Latvijā no plūdiem līdz galam neizdosies izvairīties nekad.

IN MEMORIAM. Es esmu letiņš, un tas ir kaut kas. Čikāgas piecīšu dvēsele Alberts Legzdiņš bija viens no nozīmīgākajiem cilvēkiem latviešu trimdas sabiedrībā, viņa dziesmas vienoja latviešus visā pasaulē, atbalsojoties ne tikai trimdinieku, bet arī to sirdīs, kas atradās aiz dzelzs priekškara.

TĒMA. Joks lietderīgāks par lielgabalu. Ne tikai nopietnību, bet arī visvecākos jokus var apzināti izmantot, lai ietekmētu sabiedrības noskaņojumu un viedokli gan par konkrētiem līderiem, gan veselām valstīm. Joku izmantošanu šādiem mērķiem Krievijā nule izpētījuši Latvijas speciālisti.

POLITIKA. Ķirša otrais mēģinājums. Kāds Rīgas mēra kandidāts ir basketbola laukumā un kāds Zemessardzes formā? Starts Rīgas domes vēlēšanās ir nozīmīgs Vienotības nākotnei, kas saraksta līderim uzliek divkāršu atbildību. Politiķa lielākais trūkums - viņu nepazīst un vēlēšanu maratonā viņam līdzās pagaidām neredz spēcīgu komandu. Ar Ķirša portretu SestDiena sāk rakstu sēriju par Rīgas mēra krēsla pretendentiem.

VIEDOKĻU SADURSME. Vai atbalstāma ideja par pensiju fondu naudas piesaisti ceļu remontam? Par un pret – Latvijas Pašvaldību savienības vecākais padomnieks Māris Pūķis un SEB bankas ekonomists Dainis Gašpuitis.

PSIHOLOĢIJA. Sīkumi ikdienas uzlabošanai. Kā mūsdienu steidzīgajā ritmā nepalaist garām labo un tikt galā ar mūžīgo stresu un drūmumu? Ikdienā iemācīties ne tikai novērtēt, bet vispirms jau vispār pamanīt mazās lietas, kuras, lai arī it kā ir sīkumi, bieži var darīt mūs laimīgus. Daži paņēmieni un ieteikumi, kas neko nemaksā, bet ļauj padarīt jebkura ikdienu pozitīvāku un krāsaināku.

CEĻOJUMS. Ar tukšām villām un pipariem. Baltu smilšu pludmales, neskartas tropu salas un seni tempļi līdzās pamestām villām, nabadzībai un ik uz soļa izliktiem aicinājumiem ziņot par bērnu seksuālo izmantošanu – lai cik pretrunīgi, to visu var saukt par Kambodžas dienvidu puses vizītkarti.

Kā arī PERISKOPS, PRIEKŠĀ, ZVAIGŽŅOTĀ NEDĒĻA, KULTŪRIZKLAIDES DEVA, KINO, KROGS UZ PAPLĀTES, SestDienas VAKARIŅAS, SMADZEŅU KU(S)TINĀŠANA, SVAIGI, HOROSKOPI, ANEKDOTES un SMALKĀS APRINDAS.