Stradiņš: Latviešiem trūkst apsviedības naudas lietās, kāda ir ebrejiem

Uz rautu pēc konferences akadēmiķis neesot palicis, taču, izturējis godināšanas, tagad izskatās tikpat dzīvi ieinteresēts vēsturē un šodienā, kādu vienmēr esam pieraduši viņu redzēt, un ar patiesu prieku rāda neparastākās dāvanas, tai skaitā Filipīnās atklātas jaunas vaboļu sugas bildi - to tās atklājējs, Daugavpils koleopterologs jeb vaboļu pētnieks Arvīds Barševskis nosaucis Stradiņa vārdā: Doliops stradinsi, skaista pusotru centimetru gara koksngraužu dzimtas vabole. Pārdzīvojis divas nopietnas veselības krīzes 1998. un 2005.gadā, Stradiņš nākamajos gados spējis uzrakstīt vairāk nekā pirms tam, ieskaitot mūža darbu - grāmatu Zinātnes un augstskolu sākotne Latvijā, kas 2012.gadā piedzīvoja atkārtotu izdevumu. 14.februārī tiks prezentēts "pamatīgākais, kas par latviešiem uzrakstīts pēdējos gados" - Stradiņa rediģēts četrsējumu rakstu kopojums Latvieši un Latvija. Jaunu grāmatu ideju cilvēkam, kurš pirmais nāk prātā, iedomājoties jēdzienu "Latvijas zinātne", pietiek trim mūžiem, bet vēl lielāks gandarījums ir Stradiņā klausīties, jo tā atdzīvināt vēsturi Latvijā spēj tikai viņš. Tas, kurš ņemtos palīdzēt akadēmiķim viņa arhīva kārtošanā, gūtu iespēju ceļot tādā laika mašīnā, kādu nepiedāvā neviens internets.     Kā jūtaties XXI gadsimtā? Neesmu īsti pārliecināts, vai mēs jau esam iegājuši XXI gadsimtā. Redziet, pēdējos piecsimt gadus neviens gadsimts nav iesācies ar pirmo gadu. XVI gadsimts faktiski sākās 1517.gadā ar Mārtiņa Lutera tēzēm, reformāciju. XVII gadsimts sākās 1618.gadā ar Prāgas defenestrāciju un Trīsdesmitgadu karu, kontrreformāciju. XVIII gadsimts iesākās nevis ar Narvas kauju, bet ar Utrehtas līgumu, kad nomira Ludviķis XIV Saules karalis, pie varas nāca Habsburgi, sākās katastrofālas pārmaiņas visā Eiropas struktūrā, un Pēteris I uzvarēja Ziemeļu karu - 1721.gadā. Tika izpostīta Livonija, sagrauta Zviedrija. XIX gadsimts sākās ne ar Napoleonu, bet ar Napoleona sagrāvi, Vīnes kongresu 1815.gadā. XX gadsimts sākās nevis ar 1900.gadu, kad Eiropa likās mierīga, pat ne ar 1905.gadu, pat ne ar būru karu, bet ar 1914.gadu - Pirmo pasaules karu, tad revolūcijām Krievijā un Vācijā, Polijas atdzimšanu, mazo valstu dzimšanu. Varētu jau likties, ka XXI gadsimts sācies ar uzbrukumu Dvīņu torņiem, Hantingtona civilizāciju sadursmi. Tūlīt sākās arī finanšu krīze, no kuras vēl neesam īsti tikuši vaļā. Sākas multipolāras pasaules laikmets, Ķīna, Indija, Brazīlija strauji attīstās kā globālas spēlētājas. Eiropas Savienība, lai cik augstu mēs viņu vērtētu, pašlaik ir norieta posmā. Visās lielajās Eiropas valstīs demogrāfija ir negatīva. Man liekas, notiks pamatīga pasaules pārstrukturēšanās. Tas var apdraudēt eiropeiskās vērtības. Arī pārspīlētās minoritāšu tiesības apdraud Eiropu. Senā Roma arī sabruka, kad izvirzīja postmodernas idejas par pamatu. Pēc tam nāca barbari. Paredzat jaunus barbaru laikus?Tādā veidā ne, bet ekonomiski. Eju uz pieņemšanām Taivānas pārstāvniecībā un redzu, ka tur veidojas daudz tolerantāka attieksme pret kontinentālo Ķīnu, iezīmējas Honkongas modelis. Katrā ziņā vēstures skatuve pārvietojas, un mums tajā ir jāatrod sava vieta. Mēs to pagaidām meklējam Eiropā. Amerika no mums diemžēl ir novērsusies pēc Obamas nākšanas pie varas. Kur jūs meklētu mūsu vietu? Grūti pateikt... Es gandrīz, ne vienmēr piekrizdams Andrim Bērziņam, domāju, ka multipolārā ievirze, prioritāri ņemot Eiropu, bet sadarbojoties arī ar Kazahstānu, Gruziju, Ķīnu, var dot zināmus panākumus. Protams, tur ir lieli riski. Vismazāk es būtu ar islāmu saistījies, tam nāk līdzi liela destabilizācija.  Ar ko tagad, iegājis mūža devītajā desmitā, nodarbojaties?Tagad galvenais man ir četrsējumu grāmatas Latvieši un Latvija izdošana. Kopā 2400 lappušu, esmu redaktors un koncepcijas autors. Pirmais sējums ir par latviešiem kā etnosu, otrs, kas tūlīt iznāks, - par Latvijas vēsturi līdz 1940.gadam, trešais - vēsture no 1940.gada līdz mūsdienām, ceturtais - izglītība, zinātne, kultūra, literatūra, māksla, sports un tamlīdzīgi. Doma veidot šādu izdevumu man radās, iedvesmojoties no 1932.gadā Franča Baloža un Pētera Šmita redakcijā izdotajiem krājumiem Latvieši, kuru mērķis bija dot priekšstatu par latviešiem.Aprīlī būs jauns pieteikums Letonikas jeb Nacionālās identitātes valsts programmai. Tad es šā projekta vadību gribētu nodot Ojāram Spārītim ar domu, lai programma neiznāk pārāk mononacionāla, tikai ar etnisku ievirzi. Latvija, it sevišķi pilsētas, vienmēr ir bijušas multikulturālas (es lielu daļu sava mūža esmu veltījis baltvācu devuma pētīšanai). Gribētos, lai šīs lietas traktētu no latviešu nācijas pastāvēšanas viedokļa un, no otras puses, runātu arī par Baltijas telpas hanzeātisko, multikulturālo tradīciju. Varētu dot arī vienu sējumu angļu valodā, kas pasaulei pastāstītu, kas ir latvieši un kas Latvija - tie nav gluži vienādi jēdzieni.Otrajā sējumā Latvijas valstiskumu skatām nevis no 1918.gada 18.novembra un 1917.gada beigām, bet cauri gadsimtiem, iekļaujot arī Livonijas konfederāciju, seno cilšu veidojumus un sevišķi jau Kurzemes hercogvalsti. Bet ir arī tāda lieta, ka neatradām cilvēkus, kas otrajam sējumam gribētu rakstīt par tādām tēmām kā Jaunā strāva, sociāldemokrāti, 1905.gada revolūcija. Šādi speciālisti mums iet mazumā. Pēdējais, kas varēja jēdzīgi uzrakstīt par jaunlatviešiem, Gints Apals, aizgāja diplomātiskajā dienestā.Vai šajās grāmatās būs arī latviešu nākotnes prognozes?Labs raksts tur ir valodniekam Andrejam Veisbergam, par Latvijas un latviešu atainojumu angļu valodas avotos. Tur ir daudz interesantu faktu, kas raksturo latviešu tautas īpašības.Kuras īpašības latviešos izceltu jūs? Pozitīvās īpašības ir darbīgums, čaklums. Latviešiem bija raksturīga pieķeršanās dzimtajam novadam, tas globalizācijas laikmetā gājis mazumā. Arī lielā mīlestība uz dziesmu, folkloru, pieķeršanās tradīcijām ir citās tautās samērā reta īpašība. Toties latviešiem, kas lielākoties bija zemnieki, nevis pilsētnieki, trūkst tādas uzņēmības un apsviedības, arī naudas lietās, kāda ir ebrejiem. Negatīva latviešu īpašība ir muižā noskatītā dižmanība. Tas iet kopā ar mazvērtības sajūtu un skaudību. Tas arī rada partiju ķildošanos un politisko sadrumstalotību. Tas vairāk raksturīgs tautām, kas ilgi nav bijušas brīvas.Tagad šīs īpašības pastiprina sociālā sašķeltība, un tai līdzi nāk etniskā sašķeltība. Tas ir, es teiktu, priekšnoteikums divkopienu valsts veidošanai, kas būtībā ir bīstami. Varbūt šajā ziņā Andra Bērziņa Labās gribas manifestam, ko Juris Rubenis sacerēja un arī es parakstīju, ir liela taisnība: mūsu sabiedrībā ir jābūt zināmai tolerancei. Vienotai ar nacionālismu, un prioritārai jābūt Latvijas kā nacionālas valsts veidošanai, bet panākt to tikai ar aizliegumiem - tā ir brīvlaista verga psiholoģija. Jūs pats esat dzimis un uzaudzis jauktā ģimenē. Vai tad jūs jutāt kādu etnisku sašķeltību? Nē, mana mamma pat pilsoņa apliecību izņēma. Viņa bija integrējusies diezgan un tajā pašā laikā palikusi pie savām saknēm un savām ikonām.Vai īstā problēma nav impērijas idejas forsēta atdzimšana Krievijā?    Šī ideja nekad nav nomirusi. Bet jāpaskatās arī spogulī, piemēram, Marinu Kosteņecku esam tā kā drusku atgrūduši. Kristīgās vērtības tomēr nešķiro hellēņus no jūdiem. Ne velti teicu par tiem 370 tūkstošiem aizbraukušo. Dzimstība viņus nekompensēs, ne krievu, ne latviešu vidū. Viņus tad varēs kompensēt iebraucēji no tās pašas Krievijas, Moldovas, Ukrainas vai arī no tālākām zemēm, piemēram, Ķīnas. Tas Latvijas nākotnei ir bīstamāk. Uz latviešu nākotni raugāties pesimistiski?Nē. Latvieši ir tauta, kas vienmēr ir pratusi izķepuroties. Tagad lielākās briesmas ir demogrāfija, kas saistīta arī ar emigrāciju. Nedomāju, ka daudzi atgriezīsies atpakaļ, jo latvieši viegli adaptējas svešā vidē. Kāda ir jūsu nostāja preambulas lietā?Preambulu vajadzētu īsu, tajā vajadzētu būt dažām lietām: ka šī ir latviešu nacionāla valsts, izveidota 1918.gada 18.novembrī, un ka pastāv vēsturiska pēctecība starp 18.novembra un atjaunoto Latvijas valsti. To vajadzētu izteikt varbūt Mārai Zālītei skaidros un koncentrētos teikumos. Tas teksts, ko lika priekšā Egils Levits, droši vien ir juridiski pareizs un izsvērts, bet ļoti kontrastē ar Satversmes zemniecisko vienkāršību. Kā vērtējama latviešu attieksme pret vācbaltiešiem? Tur bija ļoti daudz kļūdu, sevišķi pēc Latvijas neatkarības iegūšanas. Piemēram, Kārļa Ulmaņa kultūras cīņa, viņš pat bija izdomājis nojaukt visu Vecrīgu un veidot latvisku Rīgu, kurā nebūtu vietas vācbaltiešu mantojumam. Iespēja uzlabot attiecības bija, bet neilga, līdz Hitlera laika sākumam, 1933.gadam. Tajā pašā laikā Ulmanis gribēja uzsvērt vēsturisko pēctecību. No vienas puses, ļāva gleznot sevi Lameķina un Viestura veidolā, no otras puses, un tas nav par zemu vērtējams, identificēja sevi ar Kurzemes hercogu Jēkabu, uzskatīja viņu gandrīz vai par savu tiešo priekšteci saimnieciskās aktivitātēs. Man liekas, latvieši ap savu vēsturi ir savirknējuši leģendas. Leģendām jābūt, ir jābūt Auseklim un Gaismas pilij, bet arī kritiskai domāšanai jābūt. Mēs vēl neesam nonākuši pie domāšanas, ka varam veidot patriotismu bez ilūzijām.Visu sarunu ar akadēmiķi Jāni Stradiņu lasiet 10.janvāra Sestdienā!