Skat, cik puika līdzīgs tēvam! Tiešām? Vai bez dažām sejas iezīmēm un matu krāsas bērnus ir pamats uzskatīt par vecāku kloniem? Zinātnieki apšauba šo pieņēmumu, īpaši atvašu spēju pārmantot dzimtai šķietami raksturīgās personības īpašības. Zinātnieki pat nākuši klajā ar atklāsmi, ka bērni raksturā saviem vecākiem ir tikai nedaudz līdzīgāki nekā kādam nejauši izvēlētam svešiniekam.
RAKSTURU NEPĀRMANTO
Salīdzinot bērnus ar viņu vecākiem, cilvēki nereti norāda ne vien uz ārējo līdzību, bet arī kopīgajām uzvedības iezīmēm. Piemēram, viena dzimta ir pazīstama kā nemitīgi joku plēsēji, citus apkārtējie uzskata par sīkstuļiem, bet vēl kādiem raksturīga mūžīgā neapmierinātība. Lai arī varētu šķist, ka šīs īpašības ir pārmantotas no vecākiem, Edinburgas Universitātes pētnieki nonākuši pie slēdziena, ka šādu mantojumu ģenētiski nevar apstiprināt.
"Katrā valodā ir kāds teiciens ar līdzīgu nozīmi kā angļu "kāds tēvs, tāds dēls", un daudzi cilvēki tam patiešām tic, attiecīgi vērtējot cilvēkus pēc tā, kādi ir viņu vecāki. Taču patiesībā pastāv pavisam niecīga iespējamība, ka bērni raksturā ir līdzīgāki vecākiem nekā kādam svešiniekam," vietnē PsyArXiv publicētajā ziņojumā apgalvo darba autors Renē Metuss. Jāpiebilst, ka šajā vietnē tiek ievietoti zinātniskie pētījumi, kas citiem zinātniekiem vēl jāpārbauda.
NAV LĪDZĪGI RADIEM
Igauņu speciālists pētījumu veica kopā ar kolēģiem Tartu Universitātē, piesaistot vairāk nekā tūkstoš brīvprātīgo pāru, kuros abus cilvēkus vieno tuvas radnieciskas saites. Viņu uzdevums bija izvērtēt personību veidojošās "lielā piecinieka" īpašības – atvērtību, apzinīgumu, ekstravertumu, pieklājību un neirotismu, kā arī apmierinātību ar dzīvi. Šis modelis akadēmiskajā psiholoģijā tiek uzskatīts par uzticamāko personības pētījumos.
Lai informācija būtu precīzāka, zinātnieki par katru dalībnieku ievāca papildu informāciju vēl no citiem radiniekiem, tādējādi izveidojot pilnvērtīgu personības karti. Kad tajā esošie dati tika salīdzināti ar otra dalībnieka datiem, izrādījās, ka abiem sakrita tikai aptuveni 40% rakstura īpašību, kas ir diezgan maz, ņemot vērā tuvo radniecību.
IZCELSME – NESKAIDRA
Lai labāk ilustrētu atšķirības, darba autori pat izstrādāja hipotētisku scenāriju. Viņi aplēsa, ka gadījumā, ja nejaušam pētniekam būtu jāsakārto pa ģimeņu mapēm dažādu cilvēku personības apraksti, kuros nav norādīti personu vārdi, iespējamība, ka vecāki nonāktu vienā mapē ar bērniem, būtu tikai 39%. Savukārt 33% gadījumu tie tiktu sajaukti ar svešiniekiem, kuriem piemīt līdzīgas īpašības.
Personības veidošanās psihologus interesē jau sen, taču līdz šim atbildes uz fundamentāliem jautājumiem nav iegūtas. Arī šis pētījums vēl vairāk saduļķo ūdeni. Tas, piemēram, nepalīdz izskaidrot iepriekšējos pētījumos noskaidroto, ka adoptētie bērni pat pēc daudziem vienā ģimenē pavadītiem gadiem raksturā atšķiras no audžuvecāku bioloģiskajiem bērniem.
Metuss nemēģina pārliecināt, ka personības iezīmes vispār nav pārmantojamas, taču uzsver, ka pārmantojamība nav nozīmīga. Viņš sliecas uzskatīt, ka rakstura iezīmes tiek izkoptas ar audzināšanu vai ilgstošu atrašanos kopīgā vidē.