Gadu desmitiem valdījušo spriedzi un naidu izraēliešu un palestīniešu attiecībās 1993. gadā it kā lauza toreizējais Izraēlas premjerministrs Ichaks Rabins un Palestīnas Atbrīvošanas organizācijas (PLO) līderis Jāsirs Arafāts, atgādina The Guardian. Sarunās Oslo viņi panāca principiālu vienošanos, ka teritorijas (Gazas josla un Jordānas upes Rietumkrasts), ko Izraēla bija okupējusi 1967. gada kara laikā, kad tai uzbruka arābu valstis, pakāpeniski tiks nodotas palestīniešu pārvaldībā.
PLO savukārt apsolījās izbeigt terora aktus pret Izraēlu un atzīt ebreju valsts tiesības uz pastāvēšanu. Ja pavisam vienkāršoti, Izraēla centās sev panākt drošības garantijas – mieru apmaiņā pret teritoriālu piekāpšanos jeb zemi. 1994. gadā abi līguma parakstītāji tika apbalvoti ar Nobela miera prēmijām, bet politiķi un mediji visā pasaulē līksmoja, ka nestabilitāte Tuvajos Austrumos paliks pagātnē.
1994. gada vasaras sākumā šķita, ka samierināšanos patiešām izdosies panākt, pat neraugoties uz to, ka izraēliešu karavīrus, kuri atstāja Gazas joslas palestīniešu apdzīvotās vietas (ebreju kolonistu apmetņu aizsardzība joprojām turpinājās) pavadīja gados jaunu palestīniešu mesto akmeņu krusa un lāsti ebrejiem. 19. maijā tika oficiāli apstiprināts: Izraēlas armijas karavīri atstājuši visas tās pozīcijas, kuras viņiem bija jāpamet saskaņā ar mēneša sākumā noslēgto vienošanos. Atbildību par drošības situāciju Gazas joslā uzņēmās jaunā palestīniešu pašpārvalde, nākamajos gados izlaižot varas grožus no savām rokām un ļaujot uzplaukt teroristiskajai organizācijai Hamās, kuras mērķis nebūt nav mierīga līdzpastāvēšana ar Izraēlu.
OSLO SARUNAS
Visu rakstu lasiet žurnāla SestDiena 17. - 23. maija numurā! Žurnāla saturu gan drukātā, gan digitālā formātā iespējams abonēt mūsu jaunajā mājaslapā ŠEIT!