Savā ziņā likumsakarība, bet zināmā mērā arī ļoti labvēlīga apstākļu sakritība – tā liela daļa vēsturnieku vērtē Baltijas valstu neatkarības iegūšanu, raksta All About History. Šo procesu sekmēja asiņainais Pirmais pasaules karš, kura rezultātā sabruka divas tepat blakus esošas impērijas – gan Krievijas (kuras kontrolē jau vairāk nekā 100 gadu atradās šīs teritorijas), gan Vācijas (kas tās centās iekarot).
1918. gada sākumā ne par kādu baltiešu vienotību nevarēja būt ne runas. Pēc Krievijā notikušā boļševiku apvērsuma un jaunās Ļeņina (Vladimira Uļjanova) valdības sāktajām sarunām par separāta miera līguma noslēgšanu ar Vāciju katrā no teritorijām, kas vēlāk kļuva par neatkarīgām valstīm, bija atšķirīga situācija. Taču bija arī kas kopīgs: vairāk vai mazāk tās atradās vācu armijas kontrolē.
Nacionālu valstu izveidošanu atbalstošajiem spēkiem bija jāizvēlas piemērotākais brīdis neatkarības pasludināšanai, ko tie savas izpratnes par notiekošo ietvaros arī darīja. Tobrīd nekāda "domino kauliņu efekta" nebija, un būtu pavisam aplami apgalvot, ka neatkarības pasludināšana Lietuvā veicināja tādu pašu rīcību Igaunijā, bet pēc deviņiem mēnešiem arī Latvijā. Atšķirībā no lietuviešiem un igauņiem mūsu valsts pamatlicēji nogaidīja līdz brīdim, kad Pirmo pasaules karu apturēja 1918. gada 11. novembra pamiers un kļuva skaidrs, ka Vācija un tās sabiedrotie šo karu zaudējuši.
LIETUVIEŠI SĀK
Visu rakstu lasiet žurnāla SestDiena 17. - 23. novembra numurā! Žurnāla saturu gan drukātā, gan digitālā formātā iespējams abonēt mūsu jaunajā mājaslapā ŠEIT!