Atbilde meklējama ķīmiskajās vielās. Sasmalcinot ķiplokus, kas pārtikā tiek izmantoti jau vairāk nekā 5000 gadu, izdalās reibinošs ķīmisko vielu savienojumu sajaukums, ko sauc par sulf īdiem. Ohaio štata universitātes Pārtikas zinātnes un tehnoloģiju katedras vadītāja Šerila Baringere portālam LiveScience skaidro, ka šīs gaistošās molekulas piešķir ķiplokiem "atšķirīgu, asu ķiplocīgumu". Kad gatavojam ķiplokus, sulf īda molekulas paceļas gaisā un piepilda telpu ar patīkamo aromātu. Bet, kad ieliekam garšaugu mutē, gaistošās vielas nonāk degunā.
Savukārt sliktā elpa rodas, kad ēdiens nonāk vēderā. Tur kuņģa sula sadala ķiplokus, atbrīvojot sulf īdus, kā arī vitamīnus un minerālvielas. Lielākā daļa no šīm molekulām nonāk zarnās papildu apstrādei, bet viena niecīga molekula, ko sauc par alilmetilsulf īdu (AMS), ir pietiekami maza, lai izslīdētu caur kuņģa gļotādu un nonāktu asinsritē. Cirkulējot gar plaušām, AMS tikpat viegli iziet cauri membrānām, kas skābekli un oglekļa dioksīdu ielaiž ķermenī un izvada no tā. Izelpojot no plaušām ogļskābo gāzi, cilvēks atbrīvo arī ķiploku AMS. Šis nepatīkamais efekts var ilgt pat 24 stundas.