Subates pūrs krājies vairāku gadsimtu garumā – pirms pāris gadiem pilsētiņa nosvinēja savu 450. jubileju, kad tā pirmo reizi minēta rakstu avotos. Tās vēstures lappuses veidojuši dažādu tautību un ticību ļaudis.
Lai gan pilsēta ir senās Sēlijas daļa, par to liecina vien atmiņas – sēliski te neviens nerunā un par īstu sēli sevi neuzskata. 1935. gadā ceturtā daļa iedzīvotāju bija ebreji, tikpat krievu un latviešu, vēl arī lietuvieši un poļi. Mūsdienās ebreju te vairs nav. Tikvien ir kā kapi, kas pēc ebreju dzimtas pēcteču ierosmes pirms gada sakopti un atjaunoti. Taču nekas jau nav zudis – subatiešu dzīslās rit visu šeit dzīvojušo tautu asinis, un tas izpaužas arī Subates, kas pilsētas tiesības ieguvusi 1917. gadā, arhitektoniskajā veidolā.
Īpašs akcents tajā ir vecticībnieku būvētie nami. Viņu amata prasmes joprojām redzamas ik uz soļa: logu rāmju griezumos, slēģu formās, durvīs un lieveņos. Diemžēl daudz kas no senās burvības ir arī zudis. Pie vainas ir gan padomju iekārtas, gan arī mūsdienu īpašnieku vienaldzīgā attieksme pret kultūrvēsturisko mantojumu.
AR VĒRĪGU ACI UN IDEJĀM
Tomēr, par laimi Subatei, – ne viss ir zudis. Lai uzteiktu īpašniekus, kuri cenšas saglabāt priekšteču mantojumu, šogad pirmo reizi tiek rīkots konkurss un labākajiem namu saimniekiem tiks pasniegta balva. Ideja par Goda zīmes izveidi nākusi no tūristiem, kas mielojuši acis ap seno koka apbūvi, stāsta Subates kultūras un tūrisma darba organizatore Gunta Okmane, bez kuras radošajām idejām un spējas tās īstenot šī vieta nav iedomājama. Un kā gan citādi, ja viņa te ir dzimusi un augusi, tikai nelielu dzīves posmu bijusi prom no Subates, lai pēc tam atkal tajā atgrieztos uz palikšanu.
Visu rakstu lasiet žurnāla SestDiena 10. - 16. februāra numurā! Ja vēlaties žurnāla saturu turpmāk lasīt drukātā formātā, to iespējams abonēt ŠEIT!