Iesācies ar diviem mēnešiem glezniecības zīmē, gads turpinās ar mākslinieces Laines Beriņas veidotajiem gaiši zilajiem porcelāna traukiem, kuri fotogrāfes Zanes Priedes uzņemtajā attēlā veido saskanīgu ansambli, izspēlējot to radītājas pārliecību, ka dažādos laikos tapušiem darbiem ir jāsader kopā un ka viena trauka bojāeja nav liktenīga visiem pārējiem.
Par savas līdzšinējās daiļrades sākumpunktu Laine Beriņa uzskata studiju laikā tapušo servīzi ar nosaukumu Zīle, kura ir attīstījusies un transformējusies citos izstrādājumos. Nu jau viņa ir beigusi Latvijas Mākslas akadēmijas Vizuāli plastiskās mākslas nodaļas Keramikas apakšnozari un papildinājusi savas zināšanas Vroclavas Mākslas un dizaina akadēmijā Polijā. Pēc atgriešanās mājās māksliniece sāka veidot savus pirmos ārpus mācību iestādes sienām tapušos darbus, un gluži kā māla pika uz virpas šī nodarbošanās nu jau izvirpojusies par zīmolu Laine Berina Ceramics.
Uz jautājumu, vai ar to ir iespējams izdzīvot, Beriņa atbild: ''Viss ir atkarīgs no tā, kā dzīvo. Tā, kā es dzīvoju, es to sauktu par uzdzīvi, jo man ir ļoti daudz atbalstītāju.''
Gan pašos pirmajos, gan arī nākamajos soļos māksliniecei ļoti daudz ir palīdzējuši draugi un ģimene, kuras īpašumā ir ierīkota arī viņas darbnīca. Tas sevišķi atvieglojis radošās darbības sākšanu, jo nav bijis satraukuma par īres izmaksām.
Īpašas krāsu formulas
Beriņas radītos traukus raksturo smalkums un pasteļtoņi. Jau kopš studiju laikiem viņai ir gribējies lauzt iesūnojušos priekšstatus par keramiku, kura daudziem asociējas tikai un vienīgi ar brūniem podiem vai pulciņiem, kuros tiek lipināti mazi māla cilvēciņi ar zarainiem matiem (ak jā, atceros, kaut ko tādu mēs veidojām skolas pirmajās klasēs!). Man patīk krāsas! – teic Laine Beriņa. ''Kā jūs jau zināt, mana iecienītākā ir zilā,'' savukārt atklāj pērn pavasarī veiktais ieraksts viņas izveidotajam zīmolam veltītajā Instagram kontā pie šķīvja tumši zilā krāsā – tādā pašā kā grafiskās dizaineres Rūtas Jumītes izstrādātā zīmola Laine Berina Ceramics logotipa fons, uz kura rotājas gaiši zili burti.
Spriežot pēc mākslinieces darbnīcas sienām, viņas krāsu izjūtā nekas nav mainījies. ''Zilā krāsa raisa manī svaiguma sajūtu, kas man ir ļoti svarīga,'' Beriņa norāda uz pagājušā gada izskaņā izremontētajām telpām. Tieši gaiši zilā un baltā krāsā ir bijuši viņas pirmie trauki. Vēlāk tapuši papildu gaiši rozā, pelēki, zaļi, dzelteni, persiku un piparmētru toņi. Ik pa laikam viņa rada arī kaut ko tumšu, jo daudziem patīk monohromas krāsas.
''Melnā un baltā vienmēr ir opcija manā piedāvājumā,'' piebilst māksliniece.
Viņa atzīst, ka šobrīd gan apsver domu par krāsu izvēles reducēšanu, jo nereti gadās, ka pircēji apjūk no dažādības.
Nepieciešamos toņus māksliniece iegūst, iemaisot vienas vai vairāku krāsu pigmentus baltajā porcelāna masā, nevis uzklājot tos kā glazūru baltam traukam. Eksperimentējot ar proporcijām un kombinācijām, viņa ir atradusi formulas visiem sava zīmola raksturīgākajiem toņiem, kas stāv viņas darbnīcā salieti pa atsevišķiem krāsu spaiņiem.
Noderīgās nogulsnes
Māksliniece savus keramikas izstrādājumus rada liešanas tehnikā un strādā ar porcelānu, ko viņa ir atradusi sev kā visvairāk piemēroto. Beriņa stāsta, ka porcelānu ražo dažādas firmas un to konsistence un īpašības atšķiras. Katrs materiāls prasa atbilstošu attieksmi un prasmes. Viņa ir izveidojusi produktīvas attiecības ar vācu porcelānu, kas tiek pasūtīts un iepirkts keramikas veikalā Keramikams Lietuvā. Tas pēc vairāku porcelānu izmēģināšanas ir attaisnojis cerības saglabāt trauka formu bez lielas deformācijas.
Ar pigmentiem sajauktā masa tiek ielieta iepriekš izveidotā ģipša formā. Tā uzsūc mitrumu, un veidojas tāda kā nogulsne. ''Šī ''nogulsne'' tad arī ir tas trauks,'' paskaidro māksliniece, iepazīstinot ar sava ikdienas darba aizkulisēm. Kad šīs jaunradītais trauks ir ieguvis nepieciešamo biezumu, pārējā masa tiek salieta atpakaļ spainī un izmantota nākamo trauku radīšanai. Pēc tam ir brīdi jāpagaida, līdz tas izžūst, saraujas un pats atlec no ģipša formas – kad tieši tas notiks, atkarīgs no telpas temperatūras, veidnes mitruma un citiem apstākļiem, kas var paātrināt vai palēnināt šo procesu.
Ja tiek veidota krūzīte ar osiņu, abas šīs detaļas ir jāizlej vienlaicīgi, jo tām ir jābūt vienā mitruma stāvoklī un vienā konsistencē, kad tās tiek savienotas kopā.
Māksliniece atzīst, ka viņai labāk patīk radīt krūzītes bez osiņām, jo ''es negribu, ka cilvēki strebj karstu''.
Karsta nestrēbšana jeb pacietība ir viens no vissvarīgākajiem keramiķa darba noteikumiem, savukārt savu darbu raksturošana ar atjautīgām piezīmēm ir viena no viņas personiskajām iezīmēm. Vienmēr ieskaties iekšā un tu redzēsi vairāk! – tieši tāpēc Laine Beriņa gandrīz katrā traukā iezīmē mazu sirsniņu kā simbolu, ka trauks tapis ar mīlestību un mieru.
Nekādas steigas!
Interesants ir fakts, ka trauka tapšanas periodā tas iziet cauri dažādiem agregātstāvokļiem un dažādām krāsām. Sākumā, kad tas tiek izliets, ir tikai vāji nojaušamas atblāzmas no toņa, kas būs redzams galarezultātā. Pavisam blāvi, teju balti, trausli trauki stāv salikti plauktā un gaida rindā uz nākamo pieaugšanas posmu. To maliņas tiks apstrādātas ar mitru sūkli, lai nolīdzinātu visus asumus. ''Ja es paliktu šo trauku zem ūdens, tas izšķīstu,'' māksliniece vērš uzmanību un piemetina, ka traukam ir jābūt maigam un patīkamam pieskārienam.
Jau pēc tam tas nonāks elektriskajā ceplī uz savu pirmo apdedzināšanu, kas ilgs gandrīz diennakti. Tas tiek uzkarsēts līdz nepieciešamajam karstumam un atstāts atdzišanai. Mūsu viesošanās brīdī cepļa temperatūra jau ir nokritusies un sasniegusi 150 grādu atzīmi. Beriņa paver elektriskā cepļa vāku un ļauj ielūkoties tā iekšpusē, kur pēc karstas nakts dzesējas dažādu krāsu trauki. ''Ja taisa pasūtījuma darbus, vienmēr ir jāuztaisa nedaudz vairāk, jo nekad nevari būt pārliecināts, ka viss sanāks, kā iecerēts,'' uzsver māksliniece un atklāj, ka viena trauka tapšanas laiks ir aptuveni septiņas dienas.
Re, kur ir krūzīte, kas bija paredzēta apaļa, bet sanāca ovāla. Iespējams, tā ir tikusi izņemta no ģipša formas agrāk, nekā ir pieļaujams, un nedaudz saspiesta. ''Pat ja šāds trauks tiek iztaisnots atpakaļ iecerētajā formā, pie augstās temperatūras tas atgriežas savā pirmatnējā veidolā. Runā, ka porcelānam ir atmiņa,'' saka Laine Beriņa un noliek krūzīti atpakaļ plauktā. Parasti šādas neveiksmes visai raiti aizceļo vai nu uz pašas mājām, vai miskasti.
Steiga nav savienojama ar trauku veidošanas procesu. Steiga vienmēr noved pie dubultdarba, rezumē māksliniece.
Pēc pirmās apdedzināšanas trauki tiek noslīpēti ar smilšpapīru, nopūsti ar stikla pārklājumu (glazūru) un likti vēlreiz cepties. Pēc otrās nonākšanas elektriskajā ceplī tie tiks apzeltīti ar otiņu rokās un respiratora masku uz sejas, lai pēc tam vēlreiz atgrieztos uz cepšanos un beidzot taptu gatavi.
Uz savu darbnīcu māksliniece nāk katru dienu, jo tas ir viņas darbs, taču pastāvīgi nākoties sev atgādināt par ēdienreižu, svaiga gaisa un atpūtas nepieciešamību. Kādreiz viņa domājusi, ja pati kļūtu sev par priekšnieci, tad savā vadībā neko nedarītu, slinkotu, bet realitātē izrādījies pilnīgi pretēji.
Atbildības sajūta pret darbu reizēm liek piemirst par cilvēciski nepieciešamām lietām.
Senlolota iecere
Pirmajos divos zīmola Laine Berina Ceramics darbības gados pieprasījums bijis nepastāvīgs un lēkājis augšā lejā, bet pēdējos divos gados tas izlīdzinājies un ienākošo pasūtījumu daudzums sabalansējies. Visaktīvākais laiks ir pirms Ziemassvētkiem, kad visiem vajag dāvanas – gan privātas, gan korporatīvas. Māksliniecei ir arī palīgi, kuri paveic darbus, kas ir vienkārši, bet laikietilpīgi un prasa pacietību.
Pagājušajos Ziemassvētkos, piemēram, viņa īstenojusi savu septiņus gadus loloto ieceri par pašas radītiem porcelāna rotājumiem, ko iekārt eglītē. Ironiski, bet iespējams tāpēc, ka šogad nav bijis sniega, tie veidoti milzu lietus lāšu formā un papildināti ar tuva drauga Arvīda Endziņa juniora izstrādātām metāla detaļām. ''Es domāju, ka nākamā gada rudenī šādus porcelāna rotājumus sev uz Ziemassvētkiem varēs iegādāties arī citi,'' atzīmē Beriņa, netīši pati ievirzot sarunu par nākotnes plāniem.
Māksliniece stāsta, ka šobrīd viņas darbnīcā notiekošais process ir vairāk rūpniecisks nekā radošs. Taču pēdējā laikā viņa sākusi aizdomāties, ka gribētu sev ''sarīkot izaicinājumu – katru dienu pa pusstundai veltīt skicēšanai, lai šajā procesā turpinātu meklēt savu stilu, ko nākotnē varētu izmantot traukos, jo tieši tas piešķir tiem pievienoto vērtību un ļauj tos atšķirt no citu mākslinieku darbiem''. Tās būtu nevis gleznieciskas ainiņas uz trauku sienām, bet gan spēle ar faktūrām un rakstiem gluži kā servīzes Zīle gadījumā, kad ''cepurītēm'' ar metāla cilpiņu tika izgrebts nepieciešamais raksts, kas pēc tam pārcēlās no trauka uz trauku.
Uz jautājumu, vai savu stilu nevar atrast arī caur īpaši izskaitļotu formu, māksliniece atbild apstiprinoši, bet ar vienu būtisku piepildi: protams, bet ir jādomā par to, kā šis konkrētais trauks tiks lietots. Var to sataisīt stūru stūriem, bet, ja to nevarēs izmazgāt, tas stāvēs nolikts plauktā kā dekors.
''Man nepatīk veidot traukus, kurus nevar lietot. Man šķiet, ka cilvēkam nevajag liekas mantas. Man šķiet, ka mums vajag vairāk brīvības,'' uzskata Laine Beriņa.
Katrai lietai savs laiks
Runājot par tālāku nākotni, māksliniece redz savu darbību sazarojamies vairākos virzienos. Viņa labprāt pieņemtu pie sevis darbā vairākus cilvēkus, kuri rosītos kā bitītes un nodarbotos ar trauku ražošanu, un viņa pati tad varētu pievērsties jaunradei un pārdošanas procesam. Patlaban vēl izstrādē atrodas zīmola Laine Berina Ceramics interneta veikals, kas darbosies arī kā katalogs un ļaus potenciālajiem klientiem ārzemēs gūt precīzāku priekšstatu par pieejamajiem traukiem. Līdz šim māksliniece ir saņēmusi privātus pasūtījumus no cilvēkiem ārzemēs, kuri par viņu uzzinājuši no draugu draugiem vai arī viesojušies Latvijā un pamanījuši viņas darbus kādā no veikaliem (patlaban viņa iztiek ar sava zīmola Facebook lapu un Instagram kontu, kur regulāri publicē fotogrāfijas ar saviem darbiem). Otrs atzars varētu būt trauku dizaina izstrāde rūpnīcās ražotiem traukiem.
Sarunas noslēgumā māksliniece vēl piebilst, ka tieši šobrīd ir sajutusi sevī vislielāko emocionālo un fizisko spēku un atbrīvojusies no iepriekš pastāvīgi traucējošās nepārliecinātības. Savulaik tieši nepārliecinātības dēļ viņa iestājusies nevis Mākslas akadēmijas Vizuāli plastiskās mākslas nodaļas Tēlniecības apakšnozarē, bet gan šīs pašas nodaļas Keramikas apakšnozarē, kurā tajā laikā ir bijis mazāks konkurss. Taču pēc tam nevienā brīdī nav savu izvēli nožēlojusi. Iespējams, tālākā nākotnē Laines Beriņas mākslinieciskās ambīcijas varētu izpausties arī kādā izstādē ar tēlniecības un performances elementiem.