Šos notikumus SestDiena lūdza komentēt vēsturniekam Ārim Puriņam, kurš Niedras darbību pēta jau daudzus gadus un pagājušā gada nogalē izdevis grāmatu Andrievs Niedra. Kā es atkal par latvieti tiku. Kā mani tiesāja. Grāmatā publicētas Niedras 1924. gadā Centrālcietumā rakstītās atmiņas un nepabeigta apcere, polemiskas piezīmes par tiesas prāvā liecinieku sniegtajām liecībām, kā arī plaša Āra Puriņa apcere Cilvēks cilvēku un tiesas priekšā.
"Viņa (Puriņa) skatījums bieži vien būtiski atšķiras no pierastās akadēmiskās un propagandas vēstures uztieptās Latvijas pagātnes izpratnes valsts dibināšanas kontekstā," vēsta grāmatas ceturtais vāks. Niedru Āris Puriņš sauc par XX gadsimta donkihotu, grāmatas 175. lappusē rakstīdams: "Vienā latviešu sabiedriskās domas segmentā ir kāda mistiska dīvainība attieksmē pret Niedru. No vienas puses, tiek uzteikti viņa romāni, stāsti, dzeja, jūsmots par viņa baznīcas runām. No otras – pelti viņa neilgie centieni iekārtot Latvijas valstiskumu, kamēr tas it kā "karājās gaisā" no 1919. gada ziemas līdz rudenim. Tomēr palicis nepamanīts, ka Niedras politiskā morāle nāca no tā paša avota, no kura radās literārie sacerējumi un sprediķi, – no pilsoniskas morāles. Baltvācu vēsturnieka Hansa fon Rimšas pētījumā šis īsais vēsturiskais brīdis nosaukts par "Niedras epizodi", un tai ir nozīmīga vieta ne tikai Eiropas politiskās kartes pārkārtošanā pēc Pirmā pasaules kara, bet arī kā viena no pēdējiem mēģinājumiem, varbūt pat vienīgajam, atbalstot vācu militāro formējumu gājienu pret boļševikiem, nostāties ceļā vecās, pirmskara pasaules morālam un tiesiskam sabrukumam. Ar savu cīņu pret tradicionālās morāles un cilvēcības sagrāvi kapitāla interešu smacējošā ietekmē savā ziņā Niedra bija XX gadsimta donkihots."
Grāmatā tu raksti: "Savas valsts taisītāji tikko Rīgā bija sadalījuši valsts amatus, kad konkurējošā firma – apbruņoti latviešu sarkanie – bija klāt." Kāpēc un kā 1919. gadā krita Kārļa Ulmaņa kabinets?
Izvērstāku atbildi esmu jau sniedzis lasītājiem savā 2005. gadā izdotajā grāmatā Andrievs Niedra. Četri gadi un viss mūžs un arī pagājušā gada beigās izdotajā grāmatā par Niedras tiesāšanu esmu skāris šī notikuma aspektus, to cēloņus un sekas ieskaitot. Apjomā, ko atļauj žurnāls, varu visu koncentrēt vienkāršā filozofiskā secinājumā: tā bija hrestomātiska neizbēgama likumsakarība, kas parādījās kā virkne iepriekš paredzamu nejaušību jūklis. Pirmais zvans, ka jauno valsti gaida grūtas dienas, bija Latvijas Strādnieku, bezzemnieku un strēlnieku padomes valdības 1918. gada 17. decembra manifests, ar kuru tā, pamatojot savas tiesības ar 1917. gada vispārējo vēlēšanu rezultātu, pasludināja, ka kopš šīs dienas vara Latvijā atkal ir tās rokās.
Tātad latviešu tauta savās pirmajās brīvajās vēlēšanās ievēlēja lieliniekus, politisko spēku, kas faktiski nekādas vēlēšanas neatzina, deklarēdams "proletariāta diktatūru"?
Ne gluži tā. 1917. gadā, konsekventi sludinādami prasību par kara izbeigšanu, viņi no vēlēšanām nebaidījās. Ieguvuši vairākumu padomēs, viņi savu varu vērsa pret pilsonību, nekautrējoties no terora metodēm utt. Padomju vara bija pārāk vāja, lai noturētu sabiedrību elementāras cilvēcības robežās. Vispārējo vēlēšanu procedūra nostājās ar kājām gaisā, tikai boļševiku diktatūrai nostiprinoties visiem iespējamiem līdzekļiem. 1917. gada vēlēšanu rezultāti, kas noveda pie boļševiku diktatūras, kuru viņi paši dēvēja par "proletariāta diktatūru", ir Niedras politikas atslēga, cīņa pret boļševismu bija tās alfa un omega. Taču viņš nepievienojās arī tiem, kas savu politiku balstīja uz "septiņsimt gadu verdzības" mīta.
Atgriežamies pie 17. decembra manifesta: tas nozīmēja Tautas padomes suverenitātes un tās pašpasludinātās valdības atcelšanu. Ja kaut kas pie mums ir tīts dziļā miglā, tad tas ir Latvijas valstiskuma tiesiskais pamatojums. Atsaukšanās uz pagātni, vēlēšanās noskaidrot pilsoņu gribu, okupāciju vai "turpināšanos" ir tā sajaukusi visasākos prātus, ka man nav izdevies tikt pie skaidrības pat visaugstākajās tiesību instancēs, piemēram, Satversmes tiesā vai pie tiesībzinātņu autoritātēm.
Jājautā, kāpēc tiesībnieki apgalvo, piemēram, ka tā sauktā padomju vara būs turpinājusies, ja mēs kādreiz par to atkal nobalsosim vispārējās vēlēšanās, bet, kamēr tas nebūs noticis, šī turpināšanās būs pārtraukta vai pat izbeigusies uz visiem laikiem.
Man šķiet, ka šī lieta ir noskaidrojama tikai vispārtiesisku principu rāmī, nevis atstājama vispārējo vēlēšanu izšķiršanai. Pietiktu, ja vispārējo vēlēšanu ceļā noskaidrotu Eirovīzijas dziesmiņu popularitāti.
Ir vēl kāds cits aspekts, pie kura der pakavēties. Latvijas valsts nodibināšana tiek uzskatīta par visizcilāko notikumu mūsu tautas gaitās. Tas ir apdziedāts visos žanros (izņemot traģikomisko, kas varbūt visvairāk atbilst tam, kas ar šo valsti noticis simt gados), ir aizvadīts brīdis, kad, to atceroties, nav taupīti miljonu miljoni, ieskaitot simtus tūkstošu naksnīgo padebešu apgaismošanai. Dvēseļu putenis, Mūžības skartie, Uz jauno krastu un daudzi citi daiļdarbi iedvesmojuši mūsu tautu dižiem darbiem, kuru augļus mēs šodien baudām saldām mutēm. Bet reizē ar to mani nomāc dziļa neizpratne, kāpēc, piemēram, čehi, kas arī savu valsti ieguva teju vienā laikā ar mums, uz to atbildēja ar Šveiku.
Un kāpēc mūsu nacionālpatriotiskais un sociālpatriotiskais daiļliteratūriskais patoss aizskan labi ja līdz Zilupei, bet čehu ciniķis apceļo pasauli?
Ar to visu es mērķēju tikai uz cilvēka prāta robežām sabiedriskās dzīves organizācijā.
Kāds tam sakars ar Niedras uzskatiem un politiku?
Droši vien te slēpjas arī ne uzreiz pamanāmā saite ar sen visās reliģijās un filozofijās pausto un arī Niedras politiku ietekmējošo atziņu, ka ārējo apstākļu maiņa, ieskaitot visdažādākās valstiskuma modifikācijas, nebūs izšķiroša dzīves maiņai "uz augšu", kamēr nemainīsies pats cilvēks jeb, kā pauda Niedra, "ja mēs paši labāki tiekam".
Attiecībā uz Niedru tam ir vēl tāda nozīme, ka atšķirībā no Pētera Stučkas viņš tika tiesāts par valsts nodevību, kaut arī tikai izveidoja kompromisa valdību nacionālo un politisko pretrunu grāvī iebraukušās valdības karaspēka pacelšanai uzbrukumam pret lielinieku apsēsto Rīgu. Stučka padzina pussabrukušo Tautas padomi līdz Ventai, un tikai Kalpaks, baltvācu landesvērs, kņaza Līvena krievi un Vāczemes algotņi aizkavēja valsts pilnīgu likvidēšanu. Un nekas, nekādu tiesisku seku. Vai esat dzirdējuši, ka Stučka vai kāds no viņa kabineta puišiem būtu ticis tiesāts?
Stučkam jau Latvijas valsts netika klāt.
Vai esat kaut ko dzirdējuši par lietas ierosināšanu un izmeklēšanu? Klusums. Dzirdamas tikai nopūtas, sak, diemžēl nepaveicās viņam ar valdīšanu, jo nesadalīja muižu zemi nabaga zemnieciņiem, tie tad gan būtu parādījuši Ulmanim un viņa okupantiem… Tiesāja tikai viņa visasiņainākos rokaspuišus, kas reizē ar Stučkas valdības ekonomisko politiku ātri vien izgaisināja masu ilūzijas par "mūsu strēlniekiem". Dus viņa pīšļi Tūjas sarkano ķieģeļu sienā Maskavā Dieva mierā līdz šai baltai dienai. Muļķīgi pārmest boļševikam Stučkam, ka varas saglabāšanai viņš neizmantoja boļševiku stratēģijai neadekvātu metodi – saukt palīgā jaunus privātīpašniekus vai vēl, piemēram, "kā var nesolīt" demagoģiju.
Starp citu, Niedra viņu par to uzteica, nostādot iepretim Ulmanim, kurš vieniem privātīpašniekiem atņemto zemi atdeva daudziem citiem. Rodas iespaids, ka šāda manipulācija ar īpašumu ilgus gadus bija liegusi definēt attieksmi pret īpašumtiesībām Latvijas Republikas Satversmē.
Kas bija Niedras valdība – nejaušību rezultāts vai sen lolota iecere? Kādus spēkus un intereses tā pārstāvēja? Un kāda bija Niedras loma valdībā?
Niedra vadīja valdību, kuras spēks nebija lielāks kā gāztajai Ulmaņa valdībai. Tomēr 6. maijā panāktais kompromiss ar lielgruntniecību, kas fiksēts līguma dokumentā par iekšējo kolonizāciju jeb bezzemnieku apgādāšanu ar zemi uz muižas zemes rēķina, uzskatāms par panākumu. Zemessardzes jeb vēlāko aizsargu organizācijas veidošana uz šķiriskas piederības pamata arī uzskatāma par valsts nostiprināšanas soli.
Niedra savos rakstos apgalvo, ka viņa nodoms, stājoties valdības priekšā, bijis ļoti pieticīgs un īslaicīgs - panākt Rīgas atbrīvošanu un tad atkāpties. Taču apstākļi pēc Rīgas atbrīvošanas iegrozījušies tā, ka valdības nodošana Tautas padomes valdībai novestu pie tā, ka vācu okupācija vēl vairāk nostiprinātu savu jau tā noteicošo varu un pilnīgi kontrolētu jaunās valdības darbu.
Kādu valsti Niedras valdība veidotu? Kādas būtu latviešu un vācbaltiešu attiecības tajā? Mantiskās attiecības, agrārā politika?
Droši vien būtu sadursmes starp latviešu pilsonisko politiku un baltvācu liberālo spārnu, kas atbalstīja Latvijas neatkarību. Taču nekad tik asas, kādas izveidojās jautājumā par valsts zemes fonda veidošanu pēc Latvijas Republikas nodibināšanas, bez maksas atsavinot lielāko daļu muižniecības zemes.
Niedra augstu turēja pilsoniskas identitātes lozungu un uzsvēra, ka pilsonis ir tikai tas, kurš savu īpašumu ieguvis privāttiesiskā ceļā leģitīma politiskā režīma telpā.
Par Latvijas agrāro reformu, kas bija visu tā laika valstisko, nacionālo un saimniecisko pārkārtojumu mugurkauls, to nevar sacīt (tāpat kā par tā sauktā visas tautas īpašuma privatizāciju 90. gados). Attiecības evolucionētu saimnieciska pragmatisma un ekonomiskas konkurences straumē, bet nekādā gadījumā ne viena, ne otra puse nepieļautu politisku interešu pārsvaru pār dabiskām saimnieciskajām interesēm, kā tas notika 20. un 30. gados, kad politiskās partijas izmantoja dziļus ekonomiskos pārkārtojumus savās interesēs, vispirms jau piesaistot vēlētāju kontingentu attiecīgo grupu interesēs un nerēķinoties ar objektīvām ekonomiskajām sakarībām. Ļoti asi Niedra kritizēja korupciju un strauji uzburbušo valsts sektoru saimniecībā, šodien teiktu, vērsās pret tirgus kropļošanu. Niedra augstu vērtēja baltvācu kulturālo pienesumu un uzsvēra, ka latviešiem vēl daudz darāmā, lai apgūtu gan to, gan arī krievu kultūras devumu.
Visu rakstu lasiet žurnāla SestDiena 18. - 25. aprīļa numurā! Ja vēlaties žurnāla saturu turpmāk lasīt drukātā formātā, to iespējams abonēt ŠEIT!
reptilis
Sirakūzietis
biedri penis