Visvisādi pesteļotāji ar apbrīnojamu regularitāti sludina pasaules gala pienākšanu. Esam tikuši biedēti gan ar 2000. gada datoru sacelšanos, gan ar maiju kalendāra noslēgšanos 2012. gadā, gan daudzām citām kataklizmām. Lai arī vairumu apokalipses pareģojumu cilvēki nu jau laiž gar ausīm, vēsturē patiešām bijuši gadījumi, kad cilvēce nonākusi uz iznīcības robežas. Un tādi gadījumi bijuši veseli pieci.
NETIKA GALĀ AR AUKSTUMU
Pirmais esot noticis pirms 1,1–1,2 miljoniem gadu. Arheoloģiskajos izrakumos atrasto fosiliju analīze rāda, ka tolaik pasaulē bija palikuši vien aptuveni 26 tūkstoši cilvēkveidīgo būtņu no Homo ergaster un Homo erectus sugām. No tiem reproduktīvā vecumā varēja būt vien ap 18 tūkstošiem. Lai apjaustu, cik tas ir maz, pietiks ar faktu, ka šobrīd par kritiski apdraudēto sugu pasludināto rietumu gorillu skaits savvaļā ir aptuveni 316 tūkstoši un austrumu gorillu – pieci tūkstoši.
Precīzs izmiršanas cēlonis nav zināms, taču fakts, ka Eiropā mītošie agrīnie cilvēki bija izzuduši gandrīz pilnībā, vedina domāt, ka pie vainas bija klimata pārmaiņas. Proti, ziemeļu reģioni piedzīvojuši sava veida ledus laikmetu vai temperatūras pazemināšanos līdz robežai, ko primitīvie radījumi nespējuši pārciest. Okeāna nogulumiežu analīzes rāda, ka tolaik vidējā gaisa temperatūra strauji nokritusies vairāk nekā par pieciem grādiem pēc Celsija skalas. "Vecajā pasaulē" cilvēkveidīgās būtnes atgriezušās vien pēc 200 tūkstošiem gadu, kad klimats uzlabojies vai arī cilvēki iemācīju šies sadzīvot ar aukstumu.
UZ IZZUŠANAS ROBEŽAS
Taču sugas izaugsmes posms nebija ilgs. Pirms 800–900 tūkstošiem gadu reproduktīvo indivīdu skaits knapi bija pārsniedzis 20 tūkstošus, kad nāca nākamais aukstuma periods. Tas bijis vēl skarbāks, un tā rezultātā vairoties spējīgu cilvēku skaits sarucis līdz pavisam katastrofālam līmenim – 1280 cilvēkiem. Citiem vārdiem sakot, tobrīd visu planētu apdzīvoja mazāk cilvēkveidīgo būtņu, nekā šobrīd mīt mazā miestā.
Šis bīstamais stāvoklis esot saglabājies veselu "mūžību", ja raugāmies no cilvēka mūža perspektīvas. Proti, aptuveni 117 tūkstošus gadu. Šajā periodā risinājās nopietnas klimata pārmaiņas: ilgstoši ledāju posmi, jūras temperatūras pazemināšanās, kā arī sausuma periodi Āfrikā un Eirāzijā. Ļoti iespējams, ka to rezultātā izmirušas dažādas dzīvnieku sugas, ko cilvēkveidīgās būtnes iepriekš izmantojušas uzturā.
"Mēs zinām, ka aptuveni 900 tūkstošu līdz 600 tūkstošu gadu vecu fosiliju Āfrikā ir ļoti maz, to gandrīz vispār nav, lai arī gan pirms, gan pēc tam to bijis krietni vairāk. To pašu var teikt par Eirāziju. Piemēram, Eiropā mums ir sugas, par kurām ir liecības no 800 tūkstošu gadu senas pagātnes, bet par nākamajiem 200 tūkstošiem gadu nekas nav atrasts," novērojumos ar laikrakstu The Guardian dalās darba autors antropoloģijas profesors Džordžo Manci no Romas universitātes La Sapienza.
PĒDĒJIE 600 CILVĒKI UZ ZEMES
Tikai pēc tam cilvēce sākusi atkopties un nākamā pusmiljona gadu laikā tikusi līdz vērā ņemamiem 25 tūkstošiem pārstāvju reproduktīvā vecumā. Tomēr tad īsā periodā cits citam sekojuši veseli trīs trauksmaini notikumi.
Pirms 195 tūkstošiem gadu klimats atkal palicis vēsāks, sākuši veidoties ledāji, un pirms 150 tūkstošiem gadu cilvēku skaits sācis sarukt. Zinātnieki lēš, ka kritiskākajā posmā pieaugušo indivīdu skaits bijis vien ap 600 cilvēkiem. Pēdējie izdzīvojušie esot apmetušies tagadējās Dienvidāfrikas reģionā, kur bijis pietiekami silts un gana daudz jūras iemītnieku, lai izdzīvotu.
VULKĀNA IZRAISĪTA ZIEMA
Ledus laikmets vēl nebija īsti atkāpies, kad sekoja nākamais trieciens. Pirms 74 tūkstošiem gadu Sumatras salā notika pamatīgs vulkāna izvirdums, kā rezultātā gaisā tika uzmesti 3000 kubikkilometri pelnu un akmeņu. Tie aizsedza sauli un izraisīja vulkānisko ziemu, kas ilga vismaz desmitgadi. Tās laikā cilvēku skaits atkal samazinājās līdz 3–10 tūkstošiem.
Pēc tās gan cilvēkveidīgo būtņu skaits strauji pieauga un dažos desmitos gadu tūkstošu atkal pārsniedza 25 tūkstošus personu reproduktīvā vecumā, kad notika piektā lielā izmiršana. Par tās cēloni zinātnieki vēl diskutē. Pastāv versija, ka pirms 40 tūkstošiem gadu pieredzētā neandertāliešu izzušana bija saistīta vai nu ar klimata pārmaiņām, kam tie nespēja pielāgoties, vai arī ar zaudējumu konkurences cīņā modernajiem cilvēkiem. Kopš tā brīža cilvēku skaits pasaulē sāka ļoti strauju augšupeju un XIX gadsimta sākumā sasniedza vienu miljardu. 1927. gadā pa zemeslodi staigāja jau divi miljardi Homo sapiens, bet šobrīd to skaits pārsniedzis deviņus miljardus.