Ilgus gadus pastāvēja uzskats, ka visiem dabā sastopamajiem produktiem piemīt kāda no četrām garšām: salda, sāļa, skāba vai rūgta. Kad 1908. gadā japāņu ķīmiķis Kikunae Ikeda atklāja umami, bija jāpaiet gandrīz gadsimtam, lai zinātniskā sabiedrība to akceptētu kā piekto garšu. Nu šim sarakstam varētu pievienoties sestā.
Ja Dienvidkalifornijas Universitātes zinātnieku atklājumu apstiprinās citi speciālisti, visā pasaulē var nākties pārrakstīt bioloģijas mācību grāmatas. Amerikāņu speciālisti nākuši klajā ar paziņojumu, ka mēle reaģē uz amonija hlorīdu kā uz atsevišķu garšu, tādēļ to vajadzētu atzīt par sesto pamatgaršu.
Amonija hlorīds jeb salmiaka sāls līdz šim netika padziļināti pētīts zemā pielietojuma dēļ. To vairāk izjutuši ziemeļnieki, kuri pagaršojuši sālītu lakricu, bet daudzviet pasaulē šāda garša neesot sastopama nevienā produktā.
"Ja dzīvojat Skandināvijas valstīs, šī garša jums būs pazīstama un varētu patikt. Dažās Ziemeļeiropas valstīs sālīta lakrica ir bijusi populāra konfekte vismaz kopš XX gadsimta sākuma. Kārumā ietilpst salmiaka sāls jeb amonija hlorīds," žurnālā Nature Communications raksta pētījuma vadītāja profesore Emīlija Limana.
INTENSĪVA REAKCIJA
Jau vairākus gadu desmitus bijis zināms, ka mēle spēcīgi reaģē uz amonija hlorīdu. Tomēr līdz šim reakcijas mehānisms nav bijis skaidrs. Pastāvēja uzskats, ka par garšas uztveršanu atbildīgs varētu būt proteīns Otop1. Tas spēj noteikt skābu garšu, tādēļ zinātnieki sliecās domāt, ka uz šo proteīnu varētu iedarboties arī amonija hlorīds.
Lai to pārbaudītu, Dienvidkalifornijas Universitātes zinātnieku komanda laboratorijā audzētās cilvēka šūnās ievadīja Otop1 gēnu, kā rezultātā šūnas sāka ražot Otop1 proteīnu. Pēc tam viņi pakļāva šīs šūnas skābes vai amonija hlorīda iedarbībai un mērīja atbildes reakciju.
"Mēs novērojām, ka amonija hlorīds patiešām spēcīgi aktivizē Otop1 kanālu," norāda profesore Limana, "šūnas uz to reaģēja tikpat spēcīgi vai pat labāk nekā uz skābēm."
Turpmākie pētījumi ar pelēm apstiprināja šos novērojumus. Proti, grauzēji, kuriem bija Otop1 gēns, izvairījās no amonija hlorīda, savukārt tie, kuriem tā nebija, pagaršoja arī šīs specifiskās garšas ēdienu. Tas būtībā apstiprināja, ka Otop1 kanāls ir cieši saistīts ar amoniju un spēlē nozīmīgu lomu tā uztveršanā.
PASARGĀ NO INDĒM
Ņemot vērā, ka amonija hlorīds dabiski nav atrodams daudzos pārtikas produktos, pētnieki nav pārliecināti, kādas priekšrocības dzīvniekiem un cilvēkiem sniedz spēja to sajust. Profesore Limana pieļauj, ka prasme sajust amonija hlorīdu varētu būt attīstījusies, lai palīdzētu izvairīties no kaitīgu vielu ēšanas, kurās ir augsta amonija koncentrācija.
"Amonijs ir atrodams mēslojumā un ir zināmā mērā toksisks, tāpēc ir loģiski, ka mēs esam attīstījuši garšas mehānismus, lai to atpazītu," skaidro zinātniece. Lai arī viņas atklājuma rezultāti ir interesanti, tie vēl būs jāpārbauda citiem pētniekiem. Tikai pēc neatkarīga apstiprinājuma varēs domāt par sestās garšas iekļaušanu mācību materiālos.