Šo rindu autors, kā jau katrs krietns padomju laikos dzimis un uzaudzis latvietis, Halovīnu (tāpat kā Svētā Valentīna dienu un Svētā Patrika dienu) uzskata par ievazātiem un lielā mērā veikalnieku uzspiestiem svētkiem. Nu, tādu pašu invazīvo sugu kā Kanādas zeltgalvīte vai apaļais jūrasgrundulis. Tomēr arī Latvijā vēlais rudens tiek uzskatīts par veļu laiku, lai gan mūsu, tāpat kā citu Eiropas ziemeļu tautu, tradīcijās skaļu ļembastu rīkošana nav pierasta. Aiziet uz kapiem, lai noliktu svecītes pie aizgājēju pēdējās atdusas vietas, klusi pameditēt, sēžot uz soliņa, pēc tam, kad sagrābtas sakritušās lapas (paldies Dievam, ar skaļiem lapu pūtējiem bruņotus indivīdus vismaz nelielās ciematu kapsētās vēl nav nācies dzirdēt), – to jā. Ālēšanās, tērpšanās visādu mošķu maskās un došanās pie kaimiņiem ienākusi tikai pēdējos gados, lai gan jāatzīst: gluži nepazīstamas šīs tradīcijas nav arī mums – tā pati vecā labā ķekatās iešana jau vien ir. Un, lai nu kā tur būtu, – katram savs, un katrs atpūšas un izklaidējas, kā vēlas. Tostarp arī šajā gada tumšajā laikā, kad, iespējams, nedaudz trokšņa un balles nemaz nav slikti.
Par Halovīna izcelsmi lasīts daudz, taču rodas iespaids, ka savu sākotnējo jēgu, proti, aizgājēju pieminēšanu, šie svētki ir zaudējuši jau sen. Teju vai vienīgais patīkamais izņēmums ir kinematogrāfā labi pazīstamā Adamsu ģimene, kas šajā vakarā neuzmācās līdzpilsoņiem, bet gāja modināt savus mirušos radiniekus. Un vēl – patiešām nav saprotams, kādēļ par šo svētku galveno lozungu kļuvis izsauciens: saldumus, vai izjokosim! (Te gan jāpiebilst, ka Latvijā tā «izjokošana» parasti tāda pavisam mierīga padarīšana vien ir, ja vispār mazie delveri šai sakarā ir ko izdomājuši un gatavi tam, ka saldumus viņiem atteiks un būs jāķeras pie otrā scenārija.)
Lūk, nobiedēt, tas jau būtu kas cits! Un, vēlams, bez brīdinājuma un draudiem, jo tad zūd pārsteiguma moments un potenciālais upuris var nenobīties. Toties kārtīgi nobiedēts kaimiņš knēveļiem atdos ne tikai konfektes un cepumus, ko ieekonomējis visa gada garumā, bet arī nākamās vasaras zaptei iepirkto cukuru un pastnieka pienesto pensiju – nu kaut kā tā! Kārtīgai nobiedēšanai paši piemērotākie ir autentiski spoki, poltergeisti, vilkači, zombiji, vampīri, raganas un tiem līdzīgi nešķīsti radījumi, kuri, ja paraugās dažādās tūristiem paredzētās interneta publikācijās, uz šīs zemītes čum un mudž. Teju ikvienā pasaules nostūrī (Antarktīda pagaidām šķiet vienīgais izņēmums) bez lielām pūlēm iespējams atrast kādu ēku, kurā, kā stāstīs vietējie iedzīvotāji, pirms daudziem, daudziem gadiem noticis kas šaušalīgs, un kopš tā laika vieta ir spoku un citu paranormālu parādību apsēsta.
Visu rakstu lasiet žurnāla SestDiena 25. - 31. oktobra numurā! Žurnāla saturu gan drukātā, gan digitālā formātā iespējams abonēt mūsu jaunajā mājaslapā ŠEIT!