Algotņi vienmēr bijuši būtiski vēstures notikumu veidotāji, un pieejamie avoti liecina: principā, tiklīdz cilvēki sāka īstenot vardarbību organizētā grupā, atradās arī brīvprātīgie, kuri bija gatavi par samaksu to darīt citu labā. Šī profesija ne vienmēr nesusi līdzi negatīvu auru – atceramies kaut slaveno Ahileju, kurš principā bija algotnis un personīgo interešu vārdā iesaistījās svešā konfliktā.
Tomēr mūsdienās algotņu vārds lielākoties saistās ar līdz galam neskaidrām situācijām un valstu nevēlēšanos dažādu iemeslu dēļ atsevišķās operācijās iesaistīt savus oficiālos bruņotos spēkus. Tā Krievija nonāca līdz nu jau mums visiem labi zināmajiem "zaļajiem cilvēciņiem" Ukrainā, taču pirms tam algotņus ne reizi vien izmantojušas arī citas valstis.
Algotņi vēsturē
Līdz pat deviņpadsmitajam gadsimtam algotņu nolīgšana bija normāla valdnieka prakse. Virkne algotņu vienību veikuma, piemēram, Šveices gvardu cīņas uz Pāvesta un Francijas karaļa piļu kāpnēm, ir zelta burtiem ierakstīts militārajā vēsturē. Kamēr kaujas laukā valdnieki sūtīja armijas savā, nevis tautas vai valsts vārdā, neviens nesaskatīja problēmu tajā, ka virsnieks vai kāda karakalpa organizēta vienība pat jau notiekoša kara laikā maina
Visu rakstu lasiet žurnāla SestDiena 30. jūnija - 6. jūlija numurā! Ja vēlaties žurnāla saturu turpmāk lasīt drukātā formātā, to iespējams abonēt ŠEIT!