Un arī maksimāla labklājības veicināšana, stiprinot ekonomisko sadarbību ar citām valstīm. Šie mērķi nekad nav tikuši apšaubīti arī Saeimas ārpolitikas debatēs, kas šogad, atšķirībā no citiem gadiem, noritēja vairāk vai mazāk gludi un Ārlietu ministrijas prioritātes netika pakļautas īpašai kritikai. Rinkēvičs daudz un plaši stāsta, kas darīts, lai šīs abas prioritātes stiprinātu, un brīžiem viņa teiktais izklausās kā no birokrātijas rokasgrāmatām nācis (lai gan darbs, kas tiek ieguldīts, lai vairotu NATO klātbūtni reģionā, noteikti tāds arī ir). Tomēr, kad nonākam līdz jautājumam par to, cik Latvija savās ārpolitikas izpausmēs var justies brīva un cik daudz mums priekšā diktē partneri no ES un NATO, ministrs sāk smaidīt. Latvijai neviens neko nediktējot, un savas prioritātes mēs nosakām paši. Tiesa gan, jāsaprot, ka eksistē arī ES kopējā ārpolitika, un Latvija ļoti daudz dara, lai tā būtu aktīvāka, izteiktāka un spēcīgāka. Kā labo piemēru šādai pozīcijai Rinkēvičs min Ukrainas krīzi un to, ka sankcijas pret Krieviju joprojām nav atceltas."Daudziem šķiet, ka sava ārpolitika nozīmē darīt ko tādu, kas būtu pilnīgā pretrunā ar vairākuma ES un NATO dalībvalstu interesēm. Ziniet, šāda ārpolitika, vienkārši spītības pēc, ir nejēdzīga. Es zinu, ka mums ir mūžīgās mokas ar Krievijas virzienu. Ir cilvēku loks, kas uzskata, ka mēs esam par maigu un padevīgu; tāpat ir cilvēki, kas domā, ka varam būt daudz lokanāki un praktiskāki. Un te parādās pamatproblēma starp principiem, vērtībām un interesēm. Tā ir katras valsts pamatproblēma — kas kurā brīdī ņem virsroku," spriež Rinkēvičs. Viņš arī kategoriski noliedz, ka kāds viņam no malas kaut ko diktētu vai uzspiestu viedokli. Tiesa, nereti ir gadījumi, kad tiek slēgtas abpusēji izdevīgas vienošanās par to, ka Latvija atbalstīs kādu valsti tai svarīgā jautājumā, pretī saņemot atbalstu kādas sev būtiskas problēmas risināšanā. "Tehniski atbalsta meklēšana izpaužas tā, ka uz vēstniecībām tiek izsūtītas instrukcijas, diplomāti zondē situāciju un nodarbojas ar lobēšanu. Arī uz vietas Latvijā mēs dodamies uz vēstniecībām, notiek aktīva sazvanīšanās ar ārvalstu kolēģiem, šis jautājums tiek iekļauts augstāko valsts amatpersonu sarunu lokā. Patiesībā tas ir smags darbs," saka Rinkēvičs. Tāpat viņš uzsver, ka mazām valstīm ārpolitikā jāmeklē savas nišas. Piemēram, Dānija par savu nišu ir izvēlējusies klimata pārmaiņu tēmu, taču Latvijas niša ir Austrumu partnerība un Centrālāzija.Jāatgādina, ka Valsts prezidents Bērziņš bieži devies vizītēs tieši uz Centrālāzijas valstīm un arī pie sevis uzņēmis šo valstu vadītājus. Lai gan sociālajos tīklos Bērziņš par to nereti ticis izsmiets, kuluāros jau sen tiek runāts, ka draudzību ar Centrālāzijas diktatoriem no Latvijas prasa Rietumu partneri. To daļēji apstiprina arī Rinkēvičs, kurš uzsver, ka mūsu partneri ir ieinteresēti Latvijas un Centrālāzijas sadarbībā. "Prezidenta lēmumos sadarboties ar Centrālāziju sava daļa atbildības, protams, jāuzņemas arī Ārlietu ministrijai. Šī sadarbība sākās 2009.gadā saistībā ar kravu tranzītu no Latvijas ostām uz Afganistānu. Patiesību sakot, sākotnēji mēs spēlējām vidutāja lomu starp Centrālāziju un NATO. Šobrīd redzam, ka varam saglabāt šīs iestrādes. Otrkārt, Uzbekistāna un Turkmenistāna var spēlēt zināmu lomu Afganistānas nākotnē. Mēs redzam, ka tieši sakari ar tādām valstīm kā Turkmenistāna var risināt arī atsevišķus ES enerģētikas jautājumus. Vai ar šīm valstīm mēs runājam tikai par naudu, precēm un ekonomiku? Nē, arī es pats esmu runājis ar kolēģiem par jautājumiem, kas skar cilvēktiesības. Bet skaļas preses relīzes un paziņojumi situāciju neuzlabos. To uzlabo ilgstošs darbs un diplomātija. Centrālāzijas reģions nav vienkāršs, bet mūsu līdzšinējais darbs izvirzījis Latviju par vienu no labākajām šā reģiona pārzinātājām gan ES, gan NATO dalībvalstu vidū. Un mums ir zināma niša, kur darboties," argumentē Rinkēvičs. Viņš uzsver, ka šajos jautājumos Latvijai ir ļoti ciešs kontakts ar ASV un ziemeļvalstīm, bet Vācijas valdība ministrijai ikdienas darbam pat piekomandējusi Centrālāzijas ekspertu. "Mēs nekad nevarēsim aptver visu pasauli, un tas arī nav vajadzīgs. Sadarbībā ar Centrālāziju mums ir vēsturiskā pieredze, kontakti, krievu valodas zināšanas un izpratne par tur notiekošajiem procesiem," skaidro ministrs.
Visu rakstu lasiet šīsnedēļas žurnālā Sestdiena!