Festivāls notiek Susējā, savukārt Sansusī ir pils Vācijā. Kas saista šīs divas vietas?
Pēc vienas ballītes kāds mūsu paziņa brauca pie manis ciemos uz Susēju un nez kā bija iemaldījies Lietuvā. Kad viņš jautāja ceļu, kā nokļūt festivālā, kāds no maniem draugiem pa jokam pateica: "Brauc uz Sansusī!" Tā mēs smejoties šo vietu sākām saukt par Sansusī un, kad sākām domāt par festivāla nosaukumu, tad šis šķita vispiemērotākais. Tā ir spēlēšanās ar vārdiem, taču arī vecajās kartēs var atrast, ka šī vieta ir saukta par Susī vai tamlīdzīgi. Meklējot festivāla nosaukumu, tas viss saslēdzās kopā.
Kur īsti meklējams festivāla aizsākums?
Savulaik, kad vēl muzicēju grupā Suņa stunda, apmeklēju vairākus vasaras festivālus. Tad, kad man radās doma par savu, likās loģiski apvienot šīs divas lietas: akadēmisko mūziku un maza rokfestivāla gaisotni. Pirmajā festivāla gadā paši to darījām ar neticību, kā šāds formāts varētu darboties, jo līdz šim nebija dzirdēts, ka klasiskās mūzikas festivāls varētu tikt veidots šādi. Taču publikas atsaucība bija patiešām liela, un tā nu mēs to visu turpinām.
Festivālā netrūkst visdažādāko aktivitāšu, ieskaitot nu jau leģendāro "pianistu kautiņu"…
Daudzas aktivitātes patiešām ir radušās kā atsauces uz kļūdām. Pirmajos gados bija plānots, ka festivālā darbotos divi bāri, no kuriem viens piedāvātu "smago" alkoholu, bet otrs – "vieglo", taču vienam no bāriem to aizmirsām pateikt. (Smejas.) Kad domājām, kā šo atrisināt, mans kolēģis piedāvāja ideju, ka abi bāri varētu savā starpā izkauties. Teicu: iedodam pa pianīnam, un lai viņi kaujas! Tā radās formāts, kuru tagad saucam par pianistu kautiņiem. Tagad kautiņos jau liekam kopā dažādus instrumentus, un šogad tajā piedalīsies jau četri mūziķi. Iespējams, būs arī divu grupu kautiņš, lai savā starpā varētu pakauties arī neakadēmiskās grupas, jo mūziķu spēlētajiem instrumentiem vai pārstāvētajai disciplīnai nav nekādas nozīmes. Galvenais ir viņu varēšana pretiniekiem atbildēt arī mutiski, jo svarīga sastāvdaļa ir arī vārdiskās kaujas, pavelkot vienam otru uz zoba.
Jums jau ir izkristalizējusies sava publika?
Ir daudzi, kuri uz festivāla trim dienām brauc katru gadu, jeb, kā mēs ar smaidu sakām, vieni brauc uz Aglonu, citi – uz Sansusī. (Smaida.) Ir arī tāda grupa, kura festivālu apmeklē reizi trijos gados. Protams, publikai vajadzētu drusku mainīties, un mēģinām uzrunāt arī jaunus klausītājus.
Festivāls īpaši netiek reklamēts, taču tas ir gana populārs. Ar ko paši to skaidrojat?
Apmeklētāji brauc uz šejieni, dzīvo telšu pilsētiņā, un, no rīta pieceļoties, cits citu sveicina un komunicē. Beidzamajos gados festivālu ļoti daudz apmeklē cilvēki ar bērniem, ņem viņus gandrīz uz visiem pasākumiem un pavada kopā laiku. Man šķiet, ka galvenais šajā festivālā ir ģimeniskā atmosfēra, par kuru visi iefano. Tagad arī mēdzam spēlēties ar ideju, ka programmu izziņojam tikai piektdienā pirms paša festivāla, ar to cilvēkiem darot zināmu, ka festivāla galvenais mākslinieks ir pats festivāls. Dažus gadus domājām par to, ka varbūt atkal vajadzētu programmu izsludināt iepriekš, taču apmeklētāji sāka gausties un teica, ka tā nevajagot darīt, jo viņiem gluži labi patīk ideja, ka viņi atbrauc un tad dodas pa nezināmām meža taciņām un iepazīst šo mežu.
No vienas puses, esam mazs festivāls, kuru apmeklē apmē-
ram tūkstoš cilvēku, taču tajā pašā laikā laikmetīgās mākslas pasākumam tas ir ļoti pieklājīgs apmeklējums.
Kāds ir košākais mirklis, kas jums pašam no šiem gadiem visspilgtāk palicis atmiņā?
Laikam jau tā reize, kad 2016. gada festivālā mežā parādījām Annas Ķirses Koku operu – tas bija liels pārsteigums gan mums pašiem, gan visiem, kuri bija sabraukuši. Tas bija tiešām grandiozs notikums, un tagad, pēc gadiem atkal taisot kaut ko lielāku, ir sajūta: ā, tas jau ir tikai normāli. (Smejas.) Taču Koku opera noteikti ir viens no lielākajiem notikumiem, kādu festivāla gaitā esam paveikuši.
Tīri cilvēciski atmiņā man palicis gads, kad bija apmēram tikpat iespaidīga vētra kā šīs nedēļas sākumā. Skrienot un teritorijā labojot visu, kas bija jālabo, pēkšņi ieraudzīju, ka zem nojumes sēž vairākas vecāka gadagājuma dāmas un dzied. Tas bija tik aizkustinoši, un toreiz sapratu: jā, tādu mirkļu dēļ ir vērts organizēt festivālu. Protams, mēs ļoti pārdzīvojām to, ka laikapstākļi mūs tā iegāza, taču pēc tam dzirdējām apmeklētāju atsauksmes: ā, tas bija tas gads, kurā bija tā romantiskā vētra…
Ko vajadzētu likt aiz auss šā gada festivāla apmeklētājiem?
Sekojiet informācijai par laikapstākļiem! Mūsdienās to izdarīt ir pietiekami vienkārši un var paredzēt, kas šajās trīs dienās sagaida. Arī tad, kad līst lietus un tāpēc negribas pirkt biļeti, ir ļoti iespējams, ka jau drīz spīdēs saule. Un var arī noskatīties mūsu komandas video par to, kāds ir labākais apģērbs festivālam, ko ņemt vai neņemt līdzi, lai šo pasākumu tiešām varētu izbaudīt.