Intuitīvs ceļojums. Saruna ar horeogrāfi Alisi Putniņu

Sapratne par ķermeni un kustība ļoti ātri palīdz atkodēt, kāds kurš ir, – uzsver laikmetīgās dejas māksliniece Alise Putniņa. Satieku Alisi Eduarda Smiļģa Teātra muzeja dārzā pēc mēģinājuma viņas pirmajai monoizrādei Naktene, kuras pirmizrāde paredzēta jau pavisam drīz – 28. augustā. Māksliniece pati atgādina tādu vieglu, kā no bērza nokritušu dzeltenu lapiņu – it kā trauslu būtni, kura vējā var aizvirpuļot uz jebkuru pusi, bet tajā pašā laikā no viņas staro kaut kāds pamatīgums un pārliecība, stingra turēšanās pie zemes. Ne velti runājam arī par disciplīnu un darbu ar sevi, jo dejotāja vienīgais instruments ir visa cilvēkam dotā mašinērija kopā – prāts un ķermenis. Tāpēc tik svarīgi sevi uzturēt formā gan fiziski, gan garīgi.

Alise pati sevi dēvē par laikmetīgās dejas mākslinieci – viņa tajā darbojas gan kā horeogrāfe, gan dejas praktiķe un pēc Latvijas Kultūras akadēmijas absolvēšanas jau sadarbojusies ar vairākiem režisoriem – Elmāru Seņkovu, Edgaru Niklasonu, Māru Ķimeli –, veidojot kustību partitūras teātra izrādēm. Naktene ir Alises Putniņas otrā izrāde. Pirmā – laikmetīgās dejas izrāde Eksperiments ar apskāvienu, kas pirms pāris gadiem tapa sadarbībā ar citiem māksliniekiem, – tika nominēta Spēlmaņu nakts balvai, bet jaunā izrāde Alisei ir pierādījums tam, ka uz skatuves viņa var būt un radīt arī viena pati.

Naktenes pieteikumā minēts, ka tas ir intuitīvs stāsts par sievietes esību un mainību cauri laikiem. Alise norāda, ka tēma "sieviete" ir neizsmeļama un tajā vienmēr varēs atrast ko jaunu. Izrāde būs viņas pienesums šīs tēmas izziņā, rādot to caur nepārtrauktu kustību, kas esot arī mākslinieces pašas izveidotās dejas metodes pamatā.

Nejautāju Alisei, kas, viņasprāt, vispār ir laikmetīgā deja, lai arī iespējams, ka to definēt būtu vienkāršāk nekā laikmetīgo mākslu. Tomēr šoreiz negribas sarežģīt sarunu ar teorijām, jo brīdī, kad māksla un deja patiešām aizskar, definīcijas kļūst nenozīmīgas. Vislabāk to pārbaudīt pašam uz savas ādas – apmeklējot dejas izrādes vai pielaikojot deju praksē, jo, kā apstiprina arī Alise, laikmetīgajā dejā nav vecuma ierobežojumu.

Kad vaicāju Alisei, vai viņa kā savu nodarbošanos izvēlētos deju arī tad, ja varētu piedzimt otrreiz, jaunā sieviete smejoties iesaucas: "Noteikti, nē! Gribētu taču pamēģināt kaut ko pilnīgi citu – piemēram, labprāt strādātu NASA!" Viņa varētu pat nelidot kosmosā, drīzāk būt inženiere, jo galvenais tad būtu piedalīties procesos, kas saistīti ar kosmosa izpēti. "Man ir tāda sajūta, ka esam kaut kādu būtisku pārmaiņu priekšā," kļuvusi atkal nopietna, viņa vēl piebilst.

Pastāstīsi, kāpēc savu izrādi nosauci par Nakteni? Fotogrāfs tikko teica, ka, izdzirdot šo vārdu, viņam pirmā asociācija ir tārps. Lasīju gan, ka tas ir augs. Kas tas ir tev?

Ļoti interesanti, jo, kad meklēju internetā vārdu "naktene", meklētājā izlēca tikai nakteņu dzimtes augi. Tikai pēc kāda laika atkal nolēmu to vārdu pameklēt, un pēkšņi – jā, ir naktene, augs.

Varbūt tas nozīmē, ka naktene neatklājas uzreiz...

Tā arī ir tā būtība, par ko ir izrādē – par atklāšanos un atvēršanos.

Par sievietes būtību, kas...

... uzreiz tā neatklājas, kas parādās pamazām. Caur tumsu un nezināmo, ko mēs vēl neaptveram. Sākotnēji izrādē skarto sievietes tēmu biju nolēmusi skatīt caur dažādiem stereotipiem, kas sabiedrībā iesakņojušies. Man pat likās, ka taisīšu katalogu par sievieti – sieviete karjeriste, sieviete māte utt. –, tomēr izrādes veidošanas procesā gāju tālāk.

Ideju un izrādi sāku attīstīt no kustības, kas rodas iegurņa joslā. Zināju, ka sākšu no turienes un skatīšos, kur mani tas vedīs. Otrām kārtām man bija svarīgi, ka izrādē visu laiku būs nebeidzama kustība, ka nevienā brīdī neapstāšos, notiks kustība pēc kustības, loģisks plūdums. Ar dramaturģi [Lindu Krūmiņu] par to runāju, kopā prātojām, un kaut kā dabiski iegūlās, ka izrādes tēma ir sieviete. Viss rodas no iegurņa un klēpja, kas ir sievietes smaguma centrs, kurā rodas gan dzīvība, gan idejas. Tad arī tā naktene nāca kaut kā pati par sevi – tā jau savā nosaukumā ietver tumsu, bet tumsa ir būtisks moments šī darba idejā. Tā palikām pie nosaukuma Naktene.

Izrādē tu stāsti par sievietes būtību. Kā tu sev pati to esi definējusi?

Viena no lietām, kas izkristalizējās, esot darba procesā, bija nebeidzamība – es varu no tās kustības visu laiku ņemt un ņemt. Sieviete kā cilvēks sakņojas nebeidzamībā, kas visu laiku attīstās un ir sevis izziņā. Arī mainība, dažādība, daudzšķautņainība būtu raksturlielumi, kurus attiecinātu uz sievieti. Vēl arī nevaldāmī- ba, tāds nevaldāms spēks, kaut kas pārsteidzošs.

Tas nozīmē, ka sieviete ir pārsteigums?

Izrādes tēma ir sieviete, tāpēc ka es esmu sieviete, un tas ir mans redzējums, mana sajūta par šo tēmu. Tomēr izrāde ir domāta jebkuram, arī vīriešiem. Protams, sieviete un vīrietis atšķiras viens no otra, bet es labprāt nedalu cilvēkus dzimumos, jo cilvēks kopumā ir neprognozējams. Ceru, ka katrs skatītājs atradīs vai izveidos no izrādes savu sajūtu par to. Naktene nav biogrāfisks stāsts par mani kā Alisi Putniņu. Izrādē ir ielikta arī mana pieredze, bet tie nav konkrēti notikumi vai sajūtas, tas vairāk ir intuitīvs ceļojums. Ar dramaturģi prātojām, kā to sazemēt, lai arī skatītāju vēstījums sasniegtu, jo tas nav stāsts klasiskā izpratnē – ar sākumu un beigām.