Pirmo reizi Latvijā
Līdzīgi kā daudzi citi aktīva dzīvesveida piekopēji Latvijā, arī Jurģis ir iesācis ar skriešanu, cerot uzlabot savu veselību un kļūt sportiskāks. "Tāpat kā daudziem maniem vienaudžiem, arī man ir bijis laiks, kad pieņēmos svarā. Strādāju, neko citu nedarīju, jo šķita, ka tam nav laika, bet pienāca brīdis, kad kļuva grūtāk uzkāpt pa trepēm. Vienmēr jau esmu bijis aktīvs, bet kaut kādā vecumā jūti, ka ar aktivitāti reizi nedēļā izrādās par maz," stāsta Īvāns. Pēc pirmajiem "piecīšiem" Rīgas maratonā distance pamazām augusi. Pusmaratons, maratons. Kad garās distances kādu laiku paskrietas, radusies sajūta, ka kaut kā pietrūkst. "Tikai skriet – tas zināmā mērā ir garlaicīgi. Tas bojā arī ķermeni, ja nodarbojies tikai ar vienu sporta veidu. Nepieciešama daudzveidība. Sāku braukt ar riteni, peldēt, apmeklēt svaru zāli. Pētot iespējas, uzzināju par triatlonu. Ļoti iepatikās ideja, ka tās ir fiziski smagas sacensības, kurās vienā distancē apvienoti trīs tik dažādi sporta veidi. Pāris reižu izmēģināju treniņu nolūkos, un iepatikās. Turpināju pētīt, līdz uzdūros Ironman," vīrietis izklāsta notikumu ķēdīti.
Pirmo reizi ieraugot, šķitis, ka tas nav iespējams. "Jau maratonu tik tikko varēju noskriet, bet kā pirms tam vēl braukt simtastoņdesmit kilometru ar riteni? Peldēšana vispār šķita nereāla – četri kilometri! Agrāk pēc piecsimt metriem vai kilometra bija traki," sajūtas raksturo topošais dzelzsvīrs. Tiesa, izaicinājums tika pieņemts, turklāt, papētot sīkāk, radusies sajūta, ka tas ir iespējams, un vēlme pamēģināt. "Patiesībā jau pagājušajā gadā biju pieteicies vienam Ironman ārzemēs, taču, tā kā tas viss maksā diezgan dārgi – braukšana, dalība, ekipējums –, pārdomāju." Tāpēc īsti laikā nākusi ziņa, ka Latvijā pirmo reizi tiks rīkotas Ironman pusdistances sacensības. Jurģis uzskata, ka tas ir labi, jo pirmajā reizē vispirms būs iespējams novērtēt sava ķermeņa sajūtas divreiz īsākā distancē, lai pēc tam tas būtu pilnībā gatavs pilnajai versijai.
Vaidavā 1. jūlijā paredzētā Ironman pusdistance jeb pusaironmens ir vēsturisks notikums Latvijas triatlonā, jo līdz šim tik vērienīgas sacensības šajā disciplīnā pie mums nav rīkotas. Šai ziņā mums priekšā atkal aizsteigušies ziemeļu kaimiņi igauņi, kuri jau vairākus gadus rīko Ironman sacensības Otepē. Tiesa, savās mājās skriet ir krietni ērtāk, lētāk un patīkamāk. Drīz pēc tam gan plānots doties uz Lietuvas Traķiem, kur SwimRun sacensības piedāvā 27 kilometru skriešanas un septiņu kilometru peldēšanas izaicinājumu. "Pagaidām liekas brutāli tādu distanci nopeldēt, bet draugi pārliecināja, ka varu, un ir jāmēģina."
Nepārforsēt!
Ironman sacensības arī rūdītiem sportistiem var sagādāt lielas grūtības, tāpēc Jurģis atzīst, ka līdz galam vēl neaptver, ko nozīmē veikt pilnu distanci. "Par drīzumā gaidāmo pusaironmenu esmu pārliecināts, ka varu to pievārēt. Cits jautājums, kādā tempā, taču šoreiz nemēģināšu likt uzsvaru uz ātrumu. Galvenais būs to paveikt, lai sajustu sevi un redzētu, vai kaut kas ir jāmaina, lai izturētu pilno Ironman. Protams, pastāv iespēja, ka varu neizturēt un izstāties. Tas fiziskās slodzes apjoms nav tāds, ko var izturēt netrenējoties. Un es to apgalvoju, uzskatot, ka maratonu var veikt arī netrenēts cilvēks. Protams, tu bojā savu sirdi un muskuļus, taču tas ir iespējams. Ironman netrenējoties veikt nevar."
Pirms starta viņš konsultējas ar paziņām, kas šo distanci jau veikuši, kā arī izpētījis lērumu izzinošās literatūras un pēc iegūtās informācijas gatavojis arī treniņu un sacensību plānu. "Jau aptuveni nojaušu, kurā distances daļā varētu būt spēku izsīkums, kurā būs nepieciešams uzņemt kādu želeju, tomēr īsto ainu redzēšu tikai sacensībās. Treniņos nav iespējams veikt tik garas distances pēc kārtas, jo tas ir ļoti laikietilpīgi. Lai ikdienā trenētos lielākā apjomā, man jāmeklē kāds sponsors, lai nebūtu jāiet uz darbu." Īvāns atklāj, ka pusaironmena distances veikšana Vaidavā viņam varētu prasīt sešas līdz septiņas stundas, spēcīgākie bieži vien iekļaujas četrās stundās. Pilnās distances laika limits parasti ir septiņpadsmit stundu, un lielai daļai sportistu iekļaušanās tajā ir gana liels izaicinājums.
Jurģis norāda, ka viens no nozīmīgākajiem noteikumiem ir nepārforsēt ar slodzi, jo tas var radīt nopietnas un tālejošas sekas. "Cilvēkiem, kuri ar to nodarbojas, ir raksturīgi iet pāri sava ķermeņa robežām, izaicināt tās. Nereti tas noved pie pārtrenēšanās. Esmu redzējis cilvēkus, kuri trenējas vienkārši zvērīgi, bet beigās tiek aizvesti uz slimnīcu. Spēcīga apņemšanās ir svarīga, bet būtiski ir saprast to brīdi, kad mazliet ir jāatkāpjas. Varbūt jāizlaiž kādas sacensības, lai nekļūtu par invalīdu vai nenāktos mēnešiem gulēt slimnīcā. Garās distances bieži vien balansē uz vienkāršas sportošanas un pārslodzes robežas, bet Ironman to parasti pārkāpj." Arī viņam pašam bijis gadījums, kad nācies balansēt uz kritiskās robežas. "Tas vēl bija vienā no maniem pirmajiem maratoniem. Tikko biju sācis ar to nodarboties, tāpēc vēl iekšā bija maksimālisms. Par katru cenu vajadzēja rekordu. Tagad es maratonu skrienu, izbaudot, pārlieku nesaspringstot par laiku, bet agrāk man vajadzēja sasniegt konkrētu laiku, tāpēc spiedu no sevis ārā visu. Pēc tam bija tā, ka nedēļu nevarēju tikt ārā no gultas. Un labi vēl, ka tā, jo potenciāls bija vēl smagākām blaknēm. Turklāt pirms tam biju saaukstējies un skrēju ar nelielu temperatūru," Īvāns atzīst, ka nu kļuvis prātīgāks un šādās situācijās spēj atteikties no starta.
Zāles pret pusmūža krīzi
Vairākumā sporta veidu sacensības ir kā svētki pēc smagiem un ilgstošiem treniņiem. Varētu šķist, ka distances smagums dzelzsvīriem šo sajūtu mazina, taču Jurģis Īvāns ir pārliecināts, ka tā nav. "Uz tuvojošos Vaidavas pusaironmenu tiešām raugos kā uz svētkiem, jo tik ļoti ilgi esmu gaidījis, kad pie mums būs šādas sacensības. Kaut arī esmu apņēmies visu darīt mierīgi un neforsēt, skaidrs, ka adrenalīns būs augstāks, sirds sitīsies straujāk un gribēsies sasniegt vairāk." Pagaidām viņa apņemšanās ir veikt pusaironmenu, bet pēc gada – pilno Ironman distanci. Tā, lai reizi mūžā tas būtu izdarīts. Tālāko jau laiks rādīs, lai gan Jurģim pašam ir spēcīga priekšnojauta par to: "Esmu daudz lasījis par tiem cilvēkiem, kuri ir veikuši šo distanci. Vairākumam kopīgs ir tas, ka sākumā bijusi apņemšanās vienreiz mūžā to izdarīt. Bet, kad to viņi ir noskrējuši, vajag vēl, vēl un vēl. Man tāpat bija ar maratonu. Likās – vienreiz noskriešu, un miers. Noskrēju, bet gribējās vēl. Gribējās noskriet ātrāk, vēl ātrāk."
Visu rakstu lasiet žurnāla SestDiena 22. jūnija numurā!