Pienācis rudens. Izsīkst kaimiņu piedāvājumi atdot kabačus, sāk krist lapas. Koks lapas nomet, kad no tām enerģiju vairs neiegūst, un atbrīvo vietu jaunajām lapām pavasarī. Savukārt kritušās lapas koka pakājē ir rudens mielasts sēnēm, kukaiņiem un mikroorganismiem. Ziemā tās kļūs par siltumizolāciju puķu sīpoliem, koku un citu augu saknēm un, lēnām sadaloties, uzlabos augsni, nodrošinot minerālvielas pašam kokam. Un tā gadu no gada. Šāda resursu izmantošanas pilnība un cikliskums ir aprites ekonomikas etalons – nevis atkritumi, bet apritumi.
Jebkura dzīvu organismu populācija rada "atkritumus". Ja populācijas blīvums ir mazs un atkritumi ir organiskas izcelsmes, tie daudz rūpju nesagādā – kas vienam zudības, citam atradības. Arī cilvēks meistarīgi ir iemanījies izmantot dažādu organismu atstātos "mēslus" – pavisam burtiski vai arī eleganti, piemēram, lietojot rauga atlikumvielas brūvējumā. Tomēr jau izsenis dažādas civilizācijas uzskatīja par nepieciešamu atkritumu būšanu kontrolēt. Senajā Grieķijā noteikumi paredzēja attālumu, cik tālu no pilsētas jābūt izgāztuvei. Senākā zināmā izgāztuve atklāta Krētā, kur 3000 gadus p. m. ē. atkritumus, sabērtus bedrēs, pārsedza ar zemi. Dažādas aprakšanas un slāņošanas tehnikas sastopamas arī daudzviet citur.
Instinkts atkritumus apglabāt acīmredzot ir universāls, lai gan par šādu domas vienotību varbūt vispirms jāpateicas degunam. Izvēlētās atkritumu apsaimniekošanas metodes palīdzēja populācijai izdzīvot un uzplaukt – gan tiešā veidā ierobežojot slimību un kaitēkļu izplatīšanos, gan taupot resursus. Liecības vēsta, ka romieši savus izejmateriālus nelaida vējā: ir uzietas bronzas izstrādājumu bedres, kur atliekas sakrāja tālākai pārkausēšanai. Tāpat lauskas un citus atlikumus iestrādāja ēku sienās, grīdās un pilsētu infrastruktūrā. Tomēr laiku caurvijoša tradīcija ir bijusi atkritumus arī vienkārši sagāzt vietējā ūdenstilpē.
Ātrs skats uz atkritumu vēsturi atklāj vairākas nemainīgas iezīmes. Pirmkārt, kur ir, tur rodas: cilvēku pavada viņa atkritumi. Tie liecina par civilizāciju dzīvesveidu, pārvietošanos, populācijas lielumu, uzturu un vērtībām. Otrkārt, jo izejmateriāli ir grūtāk iegūstami un lielākas pieliktā darba pūles, jo rūpīgāk resurss tiek saglabāts un atkārtoti izmantots. Treškārt, atkritumi ir uzskatāmākais piemērs parunai «prom no acīm, prom no prāta». Vēsturiskās liecības stāsta par atkritumu ielejām tieši ārpus pilsētu vārtiem, un ilgstošā tradīcija tos slīcināt ir vēl viens apliecinājums tam, ka cilvēka prātā atkritumi beidz eksistēt, ja tos neredz.
Toties, kad atkritumus redz, tie kļūst par vides piesārņojuma profilbildi.
TOREIZ UN TAGAD
Visu rakstu lasiet žurnāla SestDiena 11. - 17. oktobra numurā! Žurnāla saturu gan drukātā, gan digitālā formātā iespējams abonēt mūsu jaunajā mājaslapā ŠEIT!