No bāra letes līdz peronam

Pamatīgā, apaļā lete kā vienas populāras Vecrīgas izklaides vietas pazīstamības zīme un droši vien arī veiksmes atslēga nu jau kļuvusi leģendāra. Pie tās sēdējuši un, sarunājoties ar vienmēr draudzīgajiem bārmeņiem, ar skatienu vērtējuši otrā pusē sēdošos apmeklētājus nu jau vairāku paaudžu cilvēki. Gan tie, kam tagad pāri piecdesmit, gan krietni jaunāki. Ne viens vien, ieķēris mazliet par daudz, pie šīs apaļās letes arī saldi dusējis, ko mūsdienās neviens apsargs vairs nepieļautu. Tāpat kā tādu savulaik neatņemamu bohēmas sastāvdaļu kā smēķēšana iekšā, kas telpas ietina romantiskā dūmakā. Ar to gan piesūcās arī visas drēbes, bet tam nebija nozīmes. Ilgus gadus Rīgas centrā Pulkvedis bija vienīgā vieta, uz kuru vēl doties, kad visur citur jau ciet, un tās nebija tikai darba nedēļas nogales, bet jebkura nakts no pirmdienas līdz svētdienai. Un katru reizi, turp aizejot, varēja satikt kādu pazīstamu cilvēku, ar ko stundām ilgi runāties par vissvarīgākajām lietām pasaulē. Monologā vai dialogā – to jau parasti neviens nešķiroja, jo reizēm vienkārši gribas kādu, kurš tevi pacietīgi uzklausa. 

Protams, daudzi šo vietu Peldu ielā joprojām turpina saukt par Pulciņu vai Pulkvedi, kaut nosaukums jau kādu laiku ir mainījies un tagad tur ir Pūce naktī.

Arhitektam Reinim Liepiņam darbs bāra Pulkvedim neviens neraksta projektēšanā deviņdesmito gadu vidū bija pirmais, kad viņš sāka strādāt birojā pie Anda Sīļa. "Tas bija baigais piedzīvojums pusgada garumā! Sīlis, protams, bija visa tā ģenerators. Mēs izņēmām ārā vidējo sienu, un tas apaļais bārs ir mūrēts. Tā ir mūra konstrukcija! Un tie izmēri labi strādā," tagad stāsta Reinis un ne bez gandarījuma paskaidro, kāpēc pēc īpašnieku un apmeklētāju paaudžu maiņām to apaļo leti neviens nav mēģinājis demontēt – tas būtu pārāk sarežģīti.
 

Arhitektus stumj malā

Reinis Liepiņš ir arī nupat atklātās kultūras un izklaides ēkas Hanzas perons projekta autors. Viņš gan sarunā nelieto šādus oficiālus terminus, kas pasvītrotu paveiktā darba nozīmīgumu, bet saka vienkārši – ka viņš to "zīmējis" vai "uzzīmējis". Jo tā jau tas arī esot – visas gadu simtiem vecās ēkas, kas stāv joprojām un ir kļuvušas par arhitektūras pieminekļiem, patiesībā ir Reiņa seno amata brāļu vīzijas rezultāts.

"Ja skatāmies vēsturiski un pieminām tādus lielos vārdus kā Donato Bramante (1444–1514), kas uztaisīja pirmo skici Pēterbaznīcas katedrālei, vai citus lielos vārdus kā Karlo Skarpa (1906–1978), viņi taisīja brīvroku skices, un pēc arhitektu iecerēm būvētās ēkas joprojām ir dzīvas. Ja mēs skatāmies uz visu renesanses mantojumu, tas ir arhitektu vīzijas rezultāts – viņu gribas, izglītības un spēju rezultāts, kas mums joprojām liekas labs un pieņemams. Bet šobrīd ir būvnieciskās industrializācijas laikmets…" saka Reinis, ar to domājot arhitekta lomas mainīšanos mūsdienās. "Arhitektam, kurš vispār pēc nozīmes skaitās galvenais celtnieks, šobrīd ir ļoti nepateicīga loma – tā šobrīd ir samazinājusies par labu būvniekam. 

Būvniecība ir liels bizness, un arhitekts tur ir vajadzīgs sākumā, lai viņš uzzīmē smuki, bet pēc tam būvniecības laikā viņam iet grūti. Viņš tiek stumts malā, uzskatīts par dīvaini, kurš ir izdomājis kaut kādas sarežģītas lietas, kas traucē būvniecību padarīt lētāku un efektīvāku. 

Droši vien zināma daļa taisnības tur ir, bet arhitekts salīdzinājumā ir tāds... Kā lai pasaka? Viņš tomēr ir zināmā mērā mākslinieks, kurš domā emocionālāk. Tu esi tomēr skolots un tās visas lietas daudzmaz pārzini, bet būvniecībā tevi vienkārši spiež nost, jo vajag lētāk. Tie paņēmieni, kā mēs to redzam publiskajā telpā, ir visdažādākie. Protams, arhitektu projektos vienmēr var atrast kļūdas, un arhitekts jūtas vienmēr vainīgs par to, ka tās kļūdas ir, un to izmanto citi būvprocesu dalībnieki. Es domāju, ka šobrīd arhitekti daudz par to nerunā, kā nu kurais tiek ar problēmu galā, bet ir grūti."

Iepriekš minētais gan neattiecoties uz tikko pabeigto Hanzas peronu, jo šeit arhitektūra un detaļas bijusi pasūtītāja un būvnieku prioritāte. "Domāju, gan mūziķi, gan apmeklētāji to novērtēs. Labai arhitektūrai jau daudz nevajag – prātīgu pasūtītāja ideju un lai visi iesaistītie kopā skatītos šīs idejas virzienā. Perons ir sešdesmit cilvēku – arhitektu, Pillar dizaineru, būvnieku – kopdarbs," norāda arhitekts.
 

Visi ir lielveikalos

Pēc jaunā Hanzas perona apskates mēs ar divriteņiem dodamies meklēt kādu vietu, kur pasēdēt un iedzert rīta kafiju. Ir silta augusta sestdiena, arī lietus nelīst, bet Rīgas centrā cilvēku tikpat kā nav. "Kur viņi visi ir? Lielveikalos," jautā un pats uzreiz atbild Reinis. Tas arī kļūst par vienu no mūsu sarunas galvenajiem tematiem.