Memuāri jāraksta, kamēr nav kaļķītis iemeties galvā, saka Valdis Rūmnieks, sākdams stāstu par savu jaunāko grāmatu Starp Mežaparku un Murjāņiem, kuras vāku rotā kāds Zentas Ērgles bērnu stāstu varoņiem līdzīgs puika, ierāpies Gaujas senlejas alā – Lojas klintī. Izrādās, brašais klinšu kāpējs ir pats Valdis, kuru man vienmēr ir bijis lemts pazīt tikai ar bārdu. Sapni audzēt bārdu viņš sācis piepildīt 1974. gada 24. augustā, armijas sboru pēdējā dienā. "Padomju students, ja atceries, nedrīkstēja audzēt bārdu, jo universitātē bija kara katedra," piebildis, ka bārdai esot svētīgs blakusefekts (kamēr Valdim nebija bārdas, viņš trīsreiz gadā slimojis ar angīnu), Rūmnieks atklāj arī savu memuāru plānu: pirmajā daļā, kas tikko izdota, aprakstīta viņa bērnība un jaunība, tātad līdz 1980. gadam pieredzētais un piedzīvotais. Tagad top otrā daļa ar nosaukumu No Raiņa līdz Čakam, kurā Valdis turpina savus piedzīvojumus līdz pat Čaka simtgadei 2001. gadā. Trešā daļa – Amatos un brīvībā – aptvers laiku no 2001. gada beigām līdz šodienai. 14. martā pulksten 18.00 Rīgas Latviešu biedrības namā notiks grāmatas Starp Mežaparku un Murjāņiem. Atmiņas, piedzīvojumi un pārdzīvojumi 1951–1980 atvēršana.
Ļaunais traktors
Līdz šim bijis pazīstams kā lugu un vēsturisku romānu autors gan pieaugušajiem, gan bērniem un literatūrzinātnieks, kas līdzdarbojies Raiņa rakstu tapšanā un pētījis Čaka daiļradi, tagad Valdis Rūmnieks ir ķēries klāt atmiņām. "Bērnības atmiņas, kā Jaunsudrabiņa Baltā grāmata vai Brigaderes Dievs. Daba. Darbs, ir cits atmiņu žanrs. Mans cēlais mērķis un kvēlais dzinulis būtu mēģināt kaut drusciņ tuvoties Andrejam Johansonam, kurš, rakstot par bērnībā un jaunībā pieredzēto, mēģina sniegt kādu kultūrvēsturisku informāciju eseju veidā," Rūmnieks pieļauj, ka viņa privātā personība maz kuru interesē, toties ir vērts rakstīt par tiem sabiedrībā pazīstamajiem cilvēkiem, kurus viņam bijis lemts satikt. Šādu cilvēku Rūmnieka mūžā ir bijis ļoti daudz, sākot jau ar bērnību. Dzimis un audzis rakstnieka Friča Rūmnieka un tulkotājas Laimas Rūmnieces ģimenē, Valdis lielāko daļu bērnības pavadījis ciešā saskarē ar XX gadsimta 50.–60. gadu literārās vides pīlāriem. Vieni, kā dzejnieks Jānis Sudrabkalns, dzīvoja Rūmnieku ģimenei kaimiņos Mežaparkā, kur Rūmnieki sāka dzīvot 1954. gada maijā.
Citi Murjāņos, kur 50. gadu beigās izveidojās vesela radošo profesiju pārstāvju kolonija. Vēl citi satikti vēlāk, 70. un 80. gados, Latvijas Rakstnieku savienībā un Latvijas Zinātņu akadēmijas Valodas un literatūras institūtā.
Murjāņos Rūmnieki vasaras sāka pavadīt jau 1954. gadā. 1958. gadā te notika lielas pārmaiņas, radošie darbinieki sāka būvēt vasarnīcas pēc acīmredzot slepena LPSR Ministru padomes priekšsēdētāja Viļa Lāča rīkojuma piešķirt individuālās apbūves gabalus radošajiem. Tad tur uzreiz sāka būvēties Hugo Rukšāns, Jānis Kalniņš, Anna Brodele, Anna Lācis, Ingrīda Sokolova un citi, arī Rūmnieku ģimene. Ingrīdu Sokolovu Rūmnieks ir pieminējis savu memuāru izdotajā daļā. Sokolova bija frontiniece, pati lielījusies, ka esot izšķīrusi pasaules likteņus, jo bijusi tulce Molotovam un tulkojusi tā, "kā vajag". Arī Rūmnieka grāmatas otrajā daļā, kas vēl tikai top, būs viens stāsts par Sokolovu – par ļauno traktoru. SestDienai Valdis to izstāsta jau tagad.