Septiņu bērnu ģimenē Vecbebros augušajai Patrīcijai Eidukai sporta veida izvēles iespējas īsti nebija. Savulaik tēvs bija slēpojis un uzvarējis Latvijas junioru čempionātā. Pēc Latvijas Sporta pedagoģijas akadēmijas absolvēšanas Ingus Eiduks sāka strādāt par treneri, un viņa audzēkņi bijuši visi seši dēli un arī vienīgā meita. Tagad Patrīcija ir iekļāvusies Polijas slēpotāju komandā, taču joprojām uzklausa arī tēva padomu.
"Visi slēpojuši, un visi arī izmēģinājuši spēkus biatlonā," sarunas sākumā Ingus apliecina, ka ģimenē sportošanai līkumu neviens nav metis. Patrīcija un jaunākais dēls Edijs to dara joprojām. Decembra vidū Latvijas ziņu portālus pāršalca virsraksti: Eidukai sensacionāls panākums un jauns ieraksts Latvijas sporta vēsturē. Patrīcija bija izcīnījusi astoto vietu Pasaules kausa posma sacensībās Davosā 10 kilometru brīvā stila distancē ar intervāla startu 53 dalībnieču konkurencē.
Biatlonam saka nē
Latvijas līdzjutējiem tuvāks ir biatlons, bet Patrīcija stingri ir pateikusi, ka paliks slēpošanā. "Kā lai pareizāk izskaidro – nevarētu teikt, ka biatlons mums nepatīk, bet slēpošana tomēr ir tuvāka. Manuprāt, distanču slēpošana ir ziemas sporta veidu karaliene," norāda Ingus. "Mums zvanīja no biatlona saimes un stāstīja, ka slēpošanā nekad nebūšot tādu panākumu, kādi iespējami biatlonā, bet ar spītību gribam pierādīt pretējo. Protams, biatlonā ir vieglāk – vismaz es tā domāju. Izšauj labi un ar viduvēju slēpošanu jau esi kaut kur augšā. Slēpošanā loterija nav iespējama. Visam ir jāsakrīt. Pašam jājūtas labi, un slēpēm jāslīd, kas īpaši svarīgi ir klasiskajā solī. Slēpošanā ir arī lielāka stabilitāte."
Popularitātes ziņā biatlons gan aizsteidzies slēpošanai tālu priekšā. Arī naudas prēmijas prāvākas ir slēpojošajiem šāvējiem. Ja dēli būtu pārgājuši uz biatlonu, varbūt sporta gaitas turpinātu ilgāk? "Lēmums būtu tieši tāds pats. Krists taču bija biatlonā!" šo versiju acumirklī noraida Ingus.
2006. gadā Amerikā pasaules junioru čempionātā biatlonā Latvijas stafetes komanda – Atis Putnis, Andrejs Rastorgujevs un Krists Eiduks – ieņēma augsto sesto vietu, no bronzas pozīcijas atpaliekot tikai 13 sekunžu. Junioru vecumā Krists Eiduks un Rastorgujevs bija aptuveni vienā līmenī. Kas to lai zina – turpinot treniņus, varbūt Pasaules kausa apritē Krists būtu turpat, kur pašreizējais Latvijas biatlona komandas līderis? "Kaut arī Andreja līmenis ir augsts, kas ar viņu notiks pēc karjeras beigām? Mēs domājām nedaudz tālāk. Ja ir lieli naudas uzkrājumi, māja un mašīna kā Justīnai Kovalčikai (Polijas slēpotāja, kurai ir pilns olimpisko spēļu medaļu komplekts, – aut.), tad viss ir kārtībā. Ja tā viss nav, tad… Nu, nezinu."
Darbs Ņujorkas sirdī
Patrīcijas brālis Krists Eiduks pēc junioru vecuma pārsniegšanas slēpes un plinti nolika malā un pāris gadu mācījās Rīgas Tehniskajā universitātē ceļu būves specialitātē.
"Man nebija tik labu rezultātu, lai pretendētu uz pienācīgu finansējumu," paškritiski atzīst Krists par spīti tam, ka aptuveni tajā pašā līmenī bija Rastorgujevs. "Uz kājām bijām puslīdz vienādi. Kurš labāk izšāva, tas no mums arī bija augstākā vietā. Andrejam izdevās Alūksnes pusē piesaistīt sponsorus, un viņš palika biatlonā. Es tikai priecājos, ka viņam izdodas konkurēt ar pasaules elites klases biatlonistiem, taču savu izvēli ne brīdi neesmu nožēlojis. Jau tad es aizdomājos par to, kas ar mani būs pēc sportista karjeras beigām."
Vecākais brālis Kaspars strādāja ASV, un Krists arī izlēma pieņemt Amerikas izaicinājumu. Sāka no pašas apakšas, kā pats saka – no nullītes. "Vēlējos apgūt zināšanas praksē, tāpēc devos pāri okeānam. Brālis Kaspars palīdzēja, un Kalifornijā mani pieņēma darbā ceļu un tiltu būves kompānijā C. C. Myers, Inc. Darīju visus melnos darbus: sēju armatūru, lēju cementu… Bija vēlme visu apgūt no pašiem pamatiem. Pēc pāris gadu strādāšanas gan sapratu, ka vairs negribu to darīt, – vilka atpakaļ uz skolu. Nevadas štata Rīno pilsētā atradu Truckee Meadows Community koledžu, kur bija iespēja mācīties vakara stundās, sestdienās un svētdienās. Ar laiku radās vēlme turpināt pilna laika mācības, gribējās arī apgūt jaunu profesiju. Izlēmu par labu finansēm. Skolu es meklēju kādā no Amerikas lielajām pilsētām – Čikāgā, Ņujorkā vai Bostonā. Pieteicos mācībām Ņujorkas štata administratīvā centra Olbani Universitātē. Tā bija valsts augstskola, tāpēc mācības bija lētākas nekā privātajās. Aizsūtīju savus kredītpunktus, un mani pieņēma."
Trešajā kursā studentiem ir jāmeklē prakses vieta. Krists atrada Olbani Universitātes absolventu, kurš varēja palīdzēt, un pēc pamatīgas sijāšanas intervijās un darba grupās viņš vēra investīciju bankas Morgan Stanley durvis. Tāds īsumā ir Eiduka Amerikas veiksmes stāsts, kam pamatā ir ilgas darba un mācību stundas un neatlaidība, virzoties uz nosprausto mērķi.
"Sākotnēji man šķita, ka darbs Taimskvērā Ņujorkā par analītiķi investīciju bankā Morgan Stanley ir kā sapņa piepildījums. Tomēr dzīve lielpilsētā nekad nav bijusi man īpaši tuva. Vairāk velk uz laukiem. Skatos arī Latvijas virzienā."
Covid-19 pandēmijas laikā Krists ir atgriezies Latvijā un strādā attālināti no Piņķiem. Viņa draudzene ir latviete. "Nedrīkst apstāties – ir jāmeklē jaunas attīstības iespējas," apņēmības pilns turpināt virzību pa karjeras kāpnēm ir Krists.
Slēpošanā bagāts nekļūsi
Patrīcija savulaik intervijās ir teikusi, ka pēc vidusskolas beigšanas plāno mācīties Rīgas Stradiņa universitātes Medicīnas fakultātē. "Tā ir tik sāpīga tēma…" nopūšas tēvs Ingus. "Mācības un augsta līmeņa sportu ir neiespējami apvienot. Iecere studēt medicīnu maliņā nav nolikta. Par to visu laiku domājam. Skatāmies, kāda ir Patrīcijas rezultātu līkne, vai viņa turpina progresēt… Ieguldīts tomēr ir liels darbs. Slēpošana nav sporta veids, kurā ar pāris gadu treniņiem var iekļūt Pasaules kausa apritē. Pēc ilgiem treniņu gadiem visu pamest nav viegli. Mums visu laiku ir dilemma: turpināt sportot vai sākt studijas augstskolā? Es domāju, ka tas ir tikai laika jautājums, kad Patrīcija sāks mācības. Dzīve turpinās arī pēc sportista karjeras beigām. Pašlaik rezultāti uzlabojas un viss ir labi, bet kas notiks, kad sporta gaitas beigsies?" Ingum taisnība, taču bērnus parasti ir grūti pārliecināt izšķirties par labu izglītībai, jo īpaši, ja sportista karjeras līkne ir augšupejoša.
"Tā ir, bet mūsu gadījumā visi ir apzinājušies reālo situāciju. Mums ģimenē auga septiņi bērni, un mēs nevarējām viņus turpināt nodrošināt pēc skolas absolvēšanas. Salīdzinot ar sporta spēlēm, piemēram, hokeju, kur pastāv cerība nopelnīt lielu naudu, slēpošanā par pelnīšanu var runāt ļoti nosacīti. Uz hokeja fona tā vispār nav nauda. Noklausījos raidījumu par sportistu gada ienākumiem. Mūsu labākie hokejisti bija saņēmuši ap pusmiljonu. Slēpošanā pasaules izcilniekiem nav tādas naudas! Elites slēpotāji prēmijās sezonā saņem ap 150 tūkstošiem eiro. Patrīcija par izcīnīto astoto vietu sacensībās Šveicē, ja nemaldos, saņēma 1200 Šveices franku. Ar šo summu nevar nosegt pat viesnīcas izdevumus!"
Latvijas ziemas sporta cienītāji patlaban dzīvo lielās cerībās, ka nākotnē mums būs pasaules augstākās klases slēpotāja, taču, pēc tēva teiktā, Patrīcija tuvākajā nākotnē var izšķirties par labu mācībām. "Būsim taču reālisti – slēpošana nav visa dzīve. Tagad mēs ejam uz augšu, viss ir kārtībā. Šāda iespēja vienreiz ir dota, tāpēc būtu jāizmanto un jāizbauda. Tomēr, arī ieņemot vietas pasaules labāko desmitniekā, ir jāskatās nākotnē. To es saku kā tēvs. Tagad visi priecājas, bet panākumi ātri aizmirstas."
Ne visi arī saprot slēpošanas nianses. "Līdzjutējiem vieglāk ir skatīties futbolu," uzskata Ingus. "Spēlētājs iesit vārtus, un miljoni pie televizoru ekrāniem uzgavilē. Slēpošanu ir krietni grūtāk izprast, tomēr tiem, kuri tajā ir kārtīgi iedziļinājušies un saprot, – viņiem noteikti ir interesanti. Kāpēc, piemēram, Norvēģijā karalis un tik daudz cilvēku skatās slēpošanas sacensības? Tikai tāpēc, ka viņiem ir interese un viņi arī daudz zina par slēpošanu. Tam es viennozīmīgi piekrītu, ka biatlons ir krietni populārāks par slēpošanu, jo cilvēkus paņem uz emocijām: sašāva – ou, ir! Nesašāva – vai, nav… Slēpošanā arī visu laiku notiek cīņa par augstāku vietu, un pēc kontrolatzīmēs sasniegtajiem rezultātiem mēs secinām, vai Patrīcija slēpo grupiņā, vai arī kāda sportiste ir tālu priekšā. Runājot par naudu – gan jau biatlonā tās ir vairāk. Es gan īsti nezinu, kā mūsu biatlonistiem veicas. Naudas jau vienmēr pietrūkst. Mums ir nopietni atbalstītāji būvkompānija Merks, kas ir igauņu kompānijas Merko meitasuzņēmums. Es nedomāju, ka mums klājas sliktāk nekā mūsu biatlonistiem. Katrā ziņā esam neatkarīgi, mums ir liela brīvība, un tā ir ļoti patīkama sajūta. Ja Patrīcija pēkšņi izdomā beigt sportot, mums nepaliek saistības."
Latvijā Patrīciju visu laiku trenēja tēvs Ingus. Ar igauņu trenera Mati Alavera gādību pavērās iespēja pusotru gadu trenēties Igaunijas slēpotāju komandā. Alavers savukārt pazina Kovalčikas treneri Aleksandru Vereteļniju, un tā Eiduka tagad jau ir treniņu grupā kopā ar polietēm. "Mums iet labi. Mājās es trenēju Patrīciju, bet ārzemēs viņa ir poļu grupā. Būsim atklāti: Polijas Slēpošanas federācijas pārstāvji par to nav priecīgi, ka pie viņiem trenējas konkurente," atzīst slēpotājas tēvs.
Patrīcija sacensībās ir atpazīstama pēc treniņtērpa, kuru rotā uzraksts Team Eiduki. "Visi brāļi ir slēpojuši, tāpēc izlēmām, ka mums vajag savu komandu. Brāļi iespēju robežās joprojām brauc uz sacensībām, atbalsta un palīdz Patrīcijai. Valts ir braucis līdzi un palīdzējis slēpes sasmērēt."
Visi dēli būvnieki
Vecākais dēls Kaspars (40) jau 20 gadu dzīvo un strādā Amerikā. Sākotnēji bijusi doma mācīties, bet studijas tā arī palikušas ieceru līmenī. Kasparam ir sieva amerikāniete. Valts (34) ir absolvējis Latvijas Lauksaimniecības universitāti (LLU) un kopā ar draugu izveidojis būvniecības uzņēmumu Silver būve. Nils (27) un Ralfs (22) strādā būvniecībā. "Visi dēli būvnieki," nosmej Ingus. Ralfs trīs kursus ir studējis LLU, bet tad mācības pametis. "Es jau domāju, ka viņš arī beigs augstskolu. Vienubrīd viņš bija pilnīgi pret mācību turpināšanu, bet tagad vairs nav tik kategoriski noskaņots."
Jaunākais dēls Edijs Kokneses vidusskolā mācās 11. klasē. Arī slēpo. Bet – ja nebūs cerīgu rezultātu, būs jāmeklē darbs vai arī jāmācās augstskolā. "Viennozīmīgi," piemetina Ingus.
Tēvs neatbild apstiprinoši, ka Patrīcija būtu talantīgākā slēpotāja ģimenē. "Manuprāt, visi ir puslīdz vienādi talantīgi. Piemēram, Valts bez nopietnas trenēšanās Rīgas maratonu noskrēja divās stundās un 44 minūtēs. Jā, tā nav slēpošana, bet skriešana un slēpošana tomēr savā ziņā ir saistītas. Valts bija labs. Ja nemaldos, tajā gadā tas bija sestais rezultāts Latvijā. Laikapstākļi maratonam nebija pateicīgi, jo skrēja viņš lielā karstumā. Es braucu līdzi ar riteni, lēju viņam uz galvas ūdeni un šaubījos, vai līdz galam izturēs. Es tiešām nevaru par kādu no dēliem pateikt, ka viņam nebūtu bijis talanta."
Latvijā ir viena daļa sportistu, kuriem nākotnes lielajā plānā ir atzīmēta viena pieturvieta – olimpiskās spēles. No Eiduku ģimenes Valts startēja 2006. gada olimpiādē Turīnā, Patrīcija – 2018. gadā Phjončhanā. "Ja mums būtu mērķis tikai nokļūt olimpiādē, es pat nevaru pateikt, kurš to nebūtu sasniedzis. Ar Valtu strādājām mērķtiecīgāk, tāpēc arī viņš aizslēpoja līdz Turīnai. Nopietni strādājot, manuprāt, jebkurš no viņiem būtu varējis nokļūt olimpiādē. Teikšu atklāti, ka mēs visi esam ļoti darbspējīgi. Ar Patrīciju četrus gadus pirms olimpiādes izrunāju, kāpēc gan viņai neaizbraukt uz olimpiskajām spēlēm. Mērķtiecīgi strādājot, viņa arī izturēja konkurenci ar gados vecākajām slēpotājām un aizbrauca uz Phjončhanu. Daudzi negaidīja, ka Patrīcija tik strauji progresēs."
Tuvākā trase – Jankas
Eidukiem tuvākā trase Jankas ir 30 kilometru attālumā no mājām. Starp citu, Pļaviņu pievārtē biatlona bāzi Jankas ir izveidojis Ingus brālis Jānis, kurš arī bijis slēpotājs un strādā par sporta skolotāju Pļaviņu novada ģimnāzijā. Jānis Eiduks arī trenē jaunos biatlonistus. Sniega trūkuma apstākļos treniņiem piemērotākā gan ir Smeceres sila trase Madonā, kas ir 80 kilometru attālumā no Vecbebriem. Kad Patrīcija uz slēpēm krāja kilometrus nokļūšanai Phjončhanā, tēvs Ingus skaitīja kilometrus mašīnas spidometrā. Divi treniņi dienā, divi braucieni ar automašīnu maršrutā Vecbebri–Madona– Vecbebri, un dienas norma sanāca 320 kilometru. Ingus vēl strādā par skolotāju un vada mājturības pulciņu. Kā to visu var pagūt?
"Es nezinu, tiešām nezinu… Tāda jau mums ir tā dzīve, ka visu laiku ir nopietni jācīnās. Kā tikai nav gājis. Bērni paši braukuši uz treniņiem bez tiesībām un baidījušies no ceļu policijas. Vēl viens gads man ir jāiztur, un tad jau visiem būs tiesības. Arī Edijam. Bērni mani ir gaidījuši mājās no skolas, lai kopā brauktu uz treniņu. Ne vienmēr es paguvu. Esam trenējušies arī divreiz dienā. Tajās reizēs gan mācības skolā bija jāizlaiž. Tāpat ir treniņnometnes uz pirmā sniega. Pēc tam atkal iekavētais skolā jāatgūst. Nopietni trenējoties, apmeklēt visas stundas skolā nav iespējams. Esmu ņēmis arī bezalgas atvaļinājumu, lai ar bērniem aizbrauktu uz nometnēm."
Ingus ir absolvējis Latvijas Sporta pedagoģijas akadēmiju, bet praksē trenera zināšanu bagāžu pārsvarā krājis uz savu bērnu rēķina. "Esmu pārliecināts, ka Latvijā neviens viņiem nebūtu vairāk iedevis. Mēs trenējamies daudz, un visā tajā procesā esmu ļoti iedziļinājies. Regulāri braucam uz Rīgu pie sporta ārstiem. Treniņos ir skriešana, lēkšana, pievilkšanās, atspiešanās un vēl visādi vingrinājumi, arī peldēšana. Patrīcija baseinā vienā reizē var nopeldēt četrus kilometrus un izdarīt to ātrā tempā. Uz deviņiem īrieniem viņai var būt tikai viena ieelpa. Treniņu procesā esam bijuši vispusīgi, tomēr slēpošanu nekas nevar aizstāt. Ļoti tuva ir rollerslēpošana un imitācija, bet jāslēpo ir cauru gadu. Arī jūlijā un septembrī ir jābrauc augstkalnē slēpot. Uz vietas esam izmantojuši katru sniega laukumiņu. Morāli tas ir bijis ļoti smagi, kad jātrenējas mazā aplītī. Pēdējo gadu ziemās, kad sniega ir ļoti maz, Latvijā nav iespējams slēpošanā sasniegt labu līmeni. Kāds varbūt teiks, ka var, bet es esmu reālists un teikšu, ka nevar. Rolleri ir ļoti līdzīgi, bet nekādā gadījumā neaizstāj slēpošanu. Ja vecāki ir miljonāri un cauru gadu spēj izvadāt uz slēpošanas nometnēm, tad arī ir pamats gaidīt labu rezultātu."
Pārvarēt grūtības
Smagu triecienu Ingus saņēma, kad Vecbebros nodega viņa izveidotā galdniecība. "Tas bija ļoti grūts periods. Bez naudas jau neko nevar izveidot. Galdniecības ierīkošanai tika ņemti kredīti, un nekur jau tie nepazuda – tos vajadzēja atmaksāt. Pirmajā brīdī bija milzīgs šoks, jo veicās arvien labāk, pasūtījumu skaits palielinājās. Man tikai nepatika viena lieta. Cilvēku laukos paliek mazāk, un sameklēt labus strādniekus ir nopietna problēma. Vienu mēnesi viss rit pēc plāna, bet tad strādnieks izdomā vienu nedēļu dzert. Kā es tagad pasūtītājam pateikšu, ka man galdnieks ir piedzēries? Lielā uzņēmumā no šādiem darbiniekiem gan jau ir iespēja atbrīvoties, bet laukos un vēl mazā galdniecībā – tas ir ļoti sarežģīti. Materiālus es pats sagādāju, bet, strādājot skolā un trenējot, vairāk darīt man vienkārši nebija laika. Vasarās audzējam agrās zemenes. Mums ir labi klienti, kas mums uzticas. Es varu visu izstāstīt un izrādīt, kā mēs to darām, un man par to nav jākaunas."
Sešdesmitajos gados Ingus tēvs pārdzīvoja smagu periodu. "Viņš bija izlēmis Pļaviņās būvēt ģimenes māju un ziemā gāja mežā zāģēt baļķus. Bija sagādājis kokmateriālus visai mājai. Kādu dienu šoferis piebrauca un apvaicājās, vai visi materiāli jau savesti mājās. Tēvs atbildēja, ka neko vēl nav vedis. Šoferis bija izbrīnīts: kā neesi vedis, tur nekā vairs nav… Viss sazāģētais bija nozagts. No mājas būvniecības tēvs gan neatteicās. Tiesa, tā vairs nebija koka māja. Līdz cirsmai ar kājām diendienā bija jāiet 15 kilometri, ar rokas zāģi pa gaismu jāzāģē un tumsā jānāk mājās. Traki tas bija."
Šis gadījums parāda, ka Eidukiem darbaspējas ieliktas jau gēnos. «Viegli mums nav klājies, bet ir jāspēj grūtības pārvarēt un pieciest. Nav daudz tādu, kuri ilgstoši spēj trenēties mazā sniega aplītī. Kāds aiziet ātrāk, bet cits iztur ilgāk. Treniņā skriet ar augstu pulsu arī ir grūti. Patrīcija Stirnu buku sacensības noskrēja ar vidējo pulsu 199 sitieni minūtē. Aizgājām pie sporta ārstes, un viņa pārvaicā, vai tas ir maksimālais pulss. Es atbildu: nē – vidējais, jo maksimālais ir 212! Uz pulsometra to var redzēt. 13 kilometru skrējiens ilga apmēram vienu stundu. Tā ir spēja sev iegalvot, ka es vēl varu, lai gan ir ļoti grūti.» Ar iebildi, ka šāda slodze jau var būt kaitīga veselībai, Ingus ir vienisprātis: «Profesionālajā sportā es vispār neko veselīgu nesaskatu. Esam to visu iesākuši, ir rezultāti, tāpēc arī turpinām. Veselību pie ārstiem regulāri pārbaudām, bet, lai es teiktu, ka Patrīcija dara kaut ko veselīgu, – pilnīgi noteikti ne. Veselīgi ir aiziet paslēpot mierīgā tempā.» Vecāki savus bērnus parasti cenšas pažēlot… «Man ir vaicāts, vai nav bijis bērnu žēl. Protams, nav viegli būt tēvam un trenerim vienā personā. Reizēm ir ļoti žēl. Es esmu teicis Patrīcijai, ka šoreiz varbūt pietiek, bet viņa ir atbildējusi, cik vajag, tik arī izdarīšu. Es ceru, ka sportā iegūtais rūdījums bērniem dzīvē noderēs. Visi apbrīno baletdejotājas – cik viņām skaistas kājas! Esmu YouTube redzējis skandalozās krievu balerīnas Anastasijas Voločkovas kājas. Viņa ir vienkārši nomocīta, skats nav patīkams. Cilvēki katrs pa savam sev nodara pāri.»
Lai arī Eiduku bērni bijuši kārtīgi noslogoti treniņos un mājas darbos, Patrīcija vēl paguvusi arī piedalīties Dziesmu un deju svētkos – gan kā dziedātāja, gan dejotāja. «Tas bija vēl pirms nopietna treniņu procesa sākšanas, bet klavieres un ģitāru viņa šad un tad joprojām uzspēlē. Mūzikas skolu viņa nav apmeklējusi, Valts un Krists neilgu laiku gāja. Pirms gada Ziemassvētkos abi ar smaidu atcerējās, kā ziemā pa ceļam uz mūzikas skolu braukuši uz saksofona kastes no Vecbebru sapņu kalniņa lejup. Sportiskās aktivitātes bērniem tomēr tuvākas.»