Viltus ziņas nereti ir ļoti prasmīgi nomaskētas – gan kā ticamas preses relīzes un vēstules, kas nākušas no drošiem avotiem, gan it kā patiesi notikumi, kas minēti sociālajos tīklos, gan slēpta dezinformācija. Nika Aleksejeva, vadošā dezinformācijas pētniece Baltijas valstīs Atlantic Council’s DFRLab centrā, min vairākus piemērus, kad medijiem iznācis paklupt, un pievērš uzmanību tam, kas var palīdzēt izvairīties no viltus ziņu "atmazgāšanas".
Vairākpakāpju siets
Kopumā lielie mediji, kuri savu profesionalitāti ir pierādījuši daudzu gadu garumā, publisko pārbaudītu informāciju. Tie spēj pildīt redakcionālo vārtsarga funkciju, proti, tiem ir vairākpakāpju siets – ir nodaļu redaktori un arī galvenais redaktors, kurš tad, ja rodas neskaidrības vai aizdomas par kļūdu vai dezinformāciju, liek žurnālistam noskaidrot, kur šāda informācija iegūta. Ja arī ielavās kāda nepatiesība vai kļūda, vienmēr ir kāds, kas uz to vērsīs uzmanību. Par to liecina arī tiesu procesi, kas ierosināti pret kādu žurnālistu. Tāpēc, lai izvairītos no šādiem gadījumiem, žurnālista interesēs ir jebkuru savu apgalvojumu balstīt uz konkrētiem faktiem vai avotiem, uzsver Aleksejeva.
Dažkārt žurnālists mēdz uzķerties, jo uzticas citu savu kolēģu paustajam, spriežot tā: ja jau viens ir kaut ko nopublicējis, gan jau kontroles mehānismam ir cauri gājis, tāpēc varu droši pārpublicēt. Tādas "vieglprātības" iemesls nereti ir laika trūkums, jo interneta vidē notiek sacensības – kurš pirmais ievietos ziņu, jo tad pārējie atsauksies uz tās pirmpubliskotāju. Galu galā tas summēsies labākā statistikā un iespējā piesaistīt reklāmdevējus. Latvijas mediju vide šajā ziņā nav unikāla, tā notiek visā pasaulē. Vēlme būt pirmajiem arī noveda pie pēdējā laika skaļākā gadījuma: viltus preses relīzes par Jura Savicka nāvi izplatīšanu publiskajā telpā. Vairāki interneta portāli to palaida ātri vien tālāk. Savukārt tie mediji, kuru informācijas aprites tempi nav tik lieli, nolēma pārbaudīt informāciju un piezvanīt pašam Jurim Savickim. Kad viņš atsaucās uz telefona zvanu, kļuva skaidrs, ka tā ir preses pīle. Kā no tā varēja izvairīties? Pirmais "karodziņš", ko vajadzēja ieraudzīt, bija e-pasta adrese, kas bija veidota uz Gmail.com servera pamata, nevis Latvijā bāzēta domēna.
Gardā kumosa pēcgarša
Līdzīgs gadījums pirms pusotra gada notika ar Saeimas Ārlietu komisiju, kad tā uzķērās uz viltvārdi, kurš no speciāli izveidotas e-pasta adreses uzdevās par Alekseja Navaļnija līdzgaitnieku Leonīdu Volkovu un panāca, ka viņam tiek sarīkota telefonkonference. Tā kā Navaļnijs tikko Vācijā bija atlabis un taisījās atgriezties Krievijā, tad tas šķita "gards kumoss" detalizētākas informācijas saņemšanai.
Latvijas Televīzijas žurnāliste izmantoja šo kontaktu un ierakstīja telefonsarunu. Tā kā ne visi ir dzirdējuši, kā Volkovs runā, un šāda komunikācijas veida kvalitāte ne vienmēr ir laba, tikai vēlāk noskaidrojās, ka tas nav īstais cilvēks. Lai no šādas kļūdas izvairītos, pirmais, kas bija jādara – jāpārbauda kontakta ticamība, saziņai izmantojot oficiālo e-pastu, kas ir atrodams mājaslapā, vai LinkedIn vai Facebook vietnes, lai papildus nodrošinātos, pārvaicājot, kad un par ko tiks runāts. Tad arī būtu atklājies, ka šis cilvēks nav mēģinājis sazināties ar Latviju.
Kopumā secinājums no šiem gadījumiem ir viens: jābūt daudz uzmanīgākiem, nevajadzētu akli uzticēties cits citam, arī it kā ļoti ticamiem avotiem, jo šādi uzbrukumi nereti tiek mērķēti tieši uz tiem. Dezinformācija var arī slēpties zem "oficiālām" vēstulēm, piemēram, pirms pāris gadiem tāda tika izplatīta, paužot, ka valdība mediķiem apsolīto papildu finansējumu nolēmusi novirzīt jauna kiberdrošības centra izveidei. Patiesībā jebkurš jautājums, kas pretnostata valsti un kādu cilvēku grupu, var nokļūt šādā situācijā. Zem tās netieši var slēpties arī opozīcijas partijas, kurām uzstādījums "šī valdība ir slikta" ir izdevīgs.
Krievijas slēptie ieroči
Pagājušā gada beigās arī portāla jauns.lv versija krievu valodā Otkrito.lv kļuva par viltus ziņu upuri: tas pārpublicēja ziņu krievu valodā, ka vācieši it kā ir noguruši no Ukrainas atbalstīšanas. Lai gan atsauce par šo ziņu bija uz The Washington Post, tā nāca no Baltkrievijas portāla, kas savukārt to bija paņēmis no Kremļa kontrolētā Lenta.ru. Latvijas žurnāliste paļāvās uz to, ka Baltkrievijas medijiem var vairāk uzticēties nekā Krievijas, lai gan jau kopš 2020. gada visi tur esošie mediji tiek kontrolēti. Ja salīdzināja amerikāņu medija rīkotās aptaujas datus ar tiem, ko publiskoja Lenta.ru, bija skaidri redzams, ka krievu interneta vietne bija tos krietni piekoriģējusi savās interesēs.
Šajā sakarā jārunā ne tikai par dezinformāciju, bet arī par propagandu. Tas nav viens un tas pats: ja pirmajā gadījumā viss balstās uz nepatiesas informācijas grauda, tad otrajā – tas var tikt balstīts gan uz patiesa, gan nepatiesa pamata, taču, kas būtiski, tā būs vienpusēja. Vēstījums tiek pastiprināts ar faktiem, kuri var būt uzkonstruēti tā, lai šķistu patiesi.
Nereti mediji izmanto informāciju, kas atrodama sociālajos tīklos – tur parādās arvien vairāk tādu rubriku kā, piemēram, Twitter spriež. Tajās tiek paņemts reāls vai it kā reāls notikums un ap to izvērsta diskusija. Tādā gadījumā žurnālistam noteikti jāpārliecinās, kas ir konti, kas iesaistās debatēs: vai tie ir īsti? Varbūt tie ir mākslīgi koordinēti un speciāli manipulē ar diskusijas dalībniekiem. Nav jau tā, ka lielākā daļa ir viltus konti, un tomēr, paļaujoties uz it kā īstumu, var tikt izplatītas nepatiesas ziņas. Var būt arī tā, ka notikums ir īsts, bet saruna tiek virzīta noteiktā gultnē, lai mainītu cilvēku viedokli. Ja tiek pievienots foto vai video kā pierādījums kaut kam un medijs to grib izmantot, īstuma noskaidrošanai jālieto atgriezeniskās meklēšanas rīki, kas ļaus atšifrēt, kurā laikā un telpā tas patiesībā fiksēts.
Atskaites punkts ir rakstu sērija, lai rosinātu diskusiju par mediju spēju nekļūdīgi analizēt notikumus, ar tiem kvalitatīvi un savlaicīgi iepazīstinot sabiedrību.
Projektu finansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par Atskaites punkta rakstu saturu atbild SIA Izdevniecība Dienas mediji.