Bažas Eiropā
Raidkorporācijas BBC Eiropas redaktors Gevins Hjūvits raksta, ka pēc tam, kad Eiropā pēdējos divos gados daudz runāts par krīzes pārvarēšanu, tās ēnas atkal atgriezušās. Visticamāk, 2015. gadā bieži būs jārunā par ekonomikas izaugsmes problēmām, stagnāciju un inflāciju. Diez vai Eiropas ekonomikai izdosies atgriezties 2007. gada līmenī līdz pat 2020. gadam.
«2015. gadā ekonomikas atkopšanās būs ļoti nevienmērīga. Pieprasījums ir hroniski vājš. Vācija turpinās būt par Eiropas ekonomikas dzinējspēku, taču ne vairs par tik varenu kā vēl pirms diviem gadiem. Ekonomika Francijā varētu pieaugt par 0,7%. Itālija varētu pārvarēt recesijas briesmas, taču eirozonas izaugsme nav prognozējama lielāka par 1%, un tas nepalīdzēs uzlabot bezdarba rādītāju - 11,7%,» raksta G. Hjūvits.
Honors Mahonijs izdevumā Europe in Review 2014 atgādina, ka pērn daudzi procesi Eiropas Savienībā atradās buksējošā stāvoklī, jo Eiropas Parlamenta vēlēšanu kampaņas laikā faktiski nobremzējās jebkādas Eiropas Komisijas aktivitātes.
Tagad šis process ir finalizējies. Ir jaunas sejas Eiropas Parlamentā, jauna Eiropas Komisija un jauns ES Padomes vadītājs. «Gada sākumpunkts ir nelāgs. Paredzams, ka ES izaugsme izrādīsies tikai 1,5%, eirozonā - 1,1%. Vienpadsmit no 28 ES dalībvalstīm bezdarba rādītāji sasniedz divciparu skaitli, Spānijā un Grieķijā bez darba ir aptuveni ceturtā daļa darbaspējīgo.»
Tiek prognozēts, ka asas cīņas būs par Francijas un Itālijas valsts budžetu. Novembra beigās Eiropas Komisija vēl nesodīja Franciju par budžeta deficīta un Itāliju par valsts parāda kritēriju pārsniegšanu. Vācija, visticamāk, mēģinās panākt, lai šīs valstis līdz martam sodu tomēr saņemtu.
Grieķijas nākotne
Par īpašu nākamā gada nezināmo pērnā gada pēdējās dienās parūpējās eirozonas sāpju bērns Grieķija. Arī ar trešo piegājienu gada pēdējā nedēļā Grieķijas parlaments nespēja vienoties par prezidenta ievēlēšanu. Līdz ar to premjerministrs Antonis Samars bija spiests izsludināt parlamenta ārkārtas vēlēšanas 25. janvārī.
Ir nopietnas bažas, ka tajās ievērojamus panākumus var gūt radikāli kreisā partija Syriza, kas jau draudējusi panākt Grieķijas maksātnespējas pasludināšanu, ja valsts kreditori neatlaidīs daļu no milzīgajiem parādiem.
Žurnāls Fortune raksta, ka Syriza uzvara atkal radīs valsts maksātnespējas pasludināšanas risku, kas eirozonas parādu krīzes gados bija tabu: «Syriza līdera Alekša Cipra draudu par valsts maksātnespējas pasludināšanu piepildīšanās varētu novest pie tā, ka Grieķija pamet eirozonu. Tas radītu uzticības krīzi par valūtas savienības spēju pārdzīvot problēmas un vienlaikus izraisītu recesiju Eiropā, kā arī svārstības globālajos finanšu tirgos.»
Ir gan cerība, ka grieķu vēlētāji varētu nolemt tomēr nepakļaut valsti jaunam radikālam eksperimentam, pat neraugoties uz to, ka pašreizējā valdība ir ļoti nepopulāra taupības pasākumu ieviešanas dēļ. Pēdējie dati liecina, ka pēc piecu gadu ekonomikas lejupslīdes trešajā ceturksnī bija konstatēts iekšzemes kopprodukta pieaugums par 0,7%. Pagājušās nedēļas nogalē sabiedriskās domas aptauja rādīja, ka ap 60% aptaujāto grieķu bija pret ārkārtas vēlēšanām.
Populisti un eiroskeptiķi
G. Hjūvits arī atzīmē, ka 2015. gadā populistu partijas turpinās izmantot vēlētāju neapmierinātību ar krīzes laikos ieviestajiem taupības pasākumiem. Vēl bez Grieķijas vēlēšanas gaidāmas arī Spānijā, kur strauji aug pret taupības pasākumiem aģitējošās radikālās kreisās partijas Podemos popularitāte.
Maijā notiks parlamenta vēlēšanas Lielbritānijā. Liekas arvien ticamāk, ka ne leiboristi, ne konservatīvie neiegūs pārliecinošu vairākumu parlamentā un būs spiesti sekot citu ES valstu piemēram, izveidojot formālu koalīcijas valdību.
Vēlētāju bažas par imigrantu skaita pieaugumu ļoti sekmīgi varētu izmantot Apvienotās Karalistes Neatkarības partija (UKIP), kuras līderis Naidžels Faradžs grib panākt Lielbritānijas izstāšanos no ES. UKIP var turpināt izbaudīt panākumus, kādus guva Eiropas Parlamenta vēlēšanās maijā, kā arī parlamenta starpvēlēšanās, kad atņēma mandātus konservatīvajiem. Ja premjerministram Deividam Kemeronam tomēr izdosies saglabāt varu, Lielbritānija sāks gatavoties viņa apsolītajam referendumam 2017. gadā par valsts palikšanu ES.
Daudzi analītiķi prognozē, ka bezdarba pieaugums Francijā par 5,8% pērnajā gadā vēl vairāk samazinās tradicionālo partiju popularitāti un, visticamāk, 2015. gadā padarīs prezidentu Fransuā Olandu par «klibo pīli». Tas savukārt nāk par labu Marinas Lepenas galēji labējai Nacionālajai frontei.
Ir skaidrs, ka šogad turpināsies imigrantu pieplūdums Eiropā no Tuvajiem Austrumiem un Āfrikas. ES valstu tradicionālajām partijām nākas nopietni saskarties ar eiropiešu uztraukumu par to. Vācijas valdošās aprindas jau šokējuši lielie ielu protesti pret Rietumu islamizāciju, kas īpaši aktivizējās gada pēdējās dienās.
Krievija un Ukraina
Taču vislielākās bažas un neziņa valda mēģinājumos prognozēt, kas nākamgad notiks ar Krieviju un Ukrainu. Ukrainas prezidents Petro Porošenko gada nogalē parakstīja likumu par Ukrainas atteikšanos no neitralitātes, kas paver ceļu tās virzībai uz ES un NATO, ko gan reālisti neuzskata par sasniedzamu pārskatāmā nākotnē. Vienlaikus viņš arī paziņoja, ka janvārī plāno tikties ar Vācijas kancleri Angelu Merkeli, F. Olandu un Krievijas prezidentu Vladimiru Putinu, lai pārrunātu konfliktu Austrumukrainā.
The Sunday Times žurnālists Marks Franketi prognozē, ka V. Putins varētu otro gadu pēc kārtas izpelnīties Forbes gada cilvēka nosaukumu kā līderis, uz kuru gulstas vislielākā atbildība par to, ka neizdevās pārvarēt krīzi, kas izraisīja jaunu karu Eiropā un mainīja valstu robežas.
M. Franketi uzskata, ka neviens Krievijas līderis kopš Karību krīzes laikiem nav izpelnījies tik lielu nosodījumu ārvalstīs kā V. Putins: «Krievijā turpinās valdīt politisko represiju, izolējoša nacionālisma un paranoisku baiļu pret iedomātiem ārzemju draudiem atmosfēra. To vēl vairāk pastiprinās tuvā recesija. V. Putina reitingi ar propagandas kampaņas palīdzību turpinās augt.» Autors pauž viedokli, ka Krievijā turpināsies interneta brīvības ierobežojumi, un citē krievu žurnālista Pāvela Lobkova teikto, ka pārbaudījumu V. Putina popularitātei Krievijā var sagādāt tikai ekonomiskās krīzes padziļināšanās, kas spiestu cilvēkus uzdot jautājumu, vai tiešām visās problēmās vainojamas tikai ASV.
Savukārt bijušais ASV valsts sekretāra padomnieks Džeimss Rubins raksta FT: «(..) ja skatās nākotnē, ņemot vērā Krievijas iebrukumu Ukrainā un saišu saraušanu ar Rietumiem, būtu taisnīgi pieļaut, ka Putina vara sasniegusi savu augstāko punktu un nākotnē jauno caru un viņa līdzgaitniekus Kremlī gaida tikai nelaimes. V. Putins solīja, ka neļaus Amerikai apturēt krievu lāci. Iespējams. Taču, ja skatās no citas puses, krievu lācim tagad nāksies vienatnē cīnīties par izdzīvošanu neviesmīlīgajā un aizvien tukšākajā tundrā.»
Dž. Rubins iesaka neprovocēt «ievainoto lāci», lai «mēs pēkšņi neizrādāmies vainīgi plašāka kara sākšanā». Prātīgāk būtu Rietumiem uzticēties NATO principiem, palielināt aizsardzības budžetu un aktīvāku stratēģisko plānošanu.