Droši vien var runāt par kopējām pazīmēm visai nozarei: pieteiktu projektu ir krietni vairāk nekā reāli īstenotu. Vēja enerģijas gadījumā ir parks Grobiņā, bet jāsaka - starptautiskā tendence ir, ka lielākas perspektīvas ir vēja «ķeršanai» jūrā, nevis uz sauszemes, kur arvien būs garas diskusijas ar iedzīvotājiem par troksni, vibrācijām, ainavas bojāšanu, apdraudējumu putniem utt. Tomēr kopumā vēja enerģijas izmantošanai ir labas perspektīvas, jo a) šis nu ir resurss, kas tiešām nebeidzas, b) tam nav cenu svārstību. Ja runājam par pienesumu tieši Latvijas enerģētikai, vēja enerģijai ir zināmi plusi, salīdzinot, piemēram, ar biomasu. Biomasas projektu veidotāji, protams, būs dusmīgi uz mani par šo tēzi, bet... Ārzemju tirgos vienmēr piedāvās labu cenu par mūsu biomasu, un uzņēmējs objektīvi būs vairāk ieinteresēts eksportā, nevis izmantošanā tepat.
Ja vēja enerģijas resurss tiek jēdzīgi izmantots, ko tas var dot no elektroenerģijas apgādes viedokļa?
Dāņi runā par projektu, kas spētu saražot 400 megavatu, kas, rupji rēķinot, varētu nodrošināt 400 000 mājsaimniecību ar elektrību. Latvijā kopumā varam runāt par vienu gigavatu, tātad uz pusi vairāk. Konkrēti mūsu projekts ir ar 200 megavatiem.
Ja jau perspektīvas tik izcilas, kāpēc ar vēja enerģijas projektiem jūras šelfā neveicas?
Valsts politikas dēļ. Piemēram, mēs savu projektu Liepājas rajonā attīstām jau vairākus gadus. Viss it kā bija labi - atļaujas, saskaņojumi -, bet tad pienāca vēlēšanas, un ekonomikas ministra kungs izdomāja, ka vajadzīgs īpašs regulējums tieši projektiem šelfā, lai gan jau tagad ir citi likumdošanas un normatīvie akti, kas kombinēti regulētu arī šelfa projektus.
Tomēr lielākais nepatīkamais pārsteigums nāca šogad, kad ministrija nolēma, ka valsts, nevis ieinteresētie uzņēmēji pētīs vēja enerģijas ieguves apstākļus šelfā. Tas ir jocīgi - uzņēmēji to būtu gatavi darīt par saviem līdzekļiem, tomēr valsts izrādās tik bagāta, ka pati maksās.
Par kādu summu ir runa?
20-25 miljoni latu. Ja šis pienākums tiek uzticēts Augstsprieguma tīkliem, var prognozēt, ka uzņēmums šos izdevumus iekļaus tarifā, un tas agri vai vēlu atsauksies uz patērētājiem. Turklāt kā viņi var pētīt, ja nav pieredzes, viņi taču nezina, kas tieši uzņēmējiem ir vajadzīgs! Tas ir sarežģīts process, 1500 kvadrātkilometru; vēja specifika ir tāda, ka pat nelielas nobīdes iegūtās elektrības izteiksmē nozīmē lielas svārstības. Tikai pats uzņēmējs vislabāk zina, kādi dati viņam vajadzīgi.
Ir versija, kāpēc ministrija pieņēma šādu lēmumu?
Viņi atsaucas uz Dānijas pieredzi. Tomēr tas nav korekti vairāku iemeslu dēļ. Gan tāpēc, ka Dānija ir pārtikusi valsts ar citām iespējām un iedzīvotāju gatavību maksāt par zaļo enerģiju, gan tāpēc, ka nav tā, ka arī Dānijā valsts uzņemtos šādu absolūtu iniciatīvu. Turklāt šopavasar Deloitte publiskoja pētījumu, kas secina, ka valsts iejaukšanās nav devusi gaidīto efektu. Dānijā ir viena no dārgākajām elektroenerģijām Eiropā, diez vai vērts atsaukties tieši uz šīs valsts pieredzi.
Tomēr var saprast arī Kamparu. Ņemot vērā kaislības ap viņu plus dažādiem viedokļiem par atjaunojamo enerģiju vispār, viņš varbūt negribēja, lai viņam pārmet labvēlību vienai kompānijai?
Nu, šelfā vēlas strādāt apmēram piecas kompānijas, tas nevarētu būt arguments.
Tātad kas notiek tālāk - jūs, tā teikt, sēžat un gaidāt, ko izpētīs valsts?
Nē, mēs piedāvājam savu variantu. Mums ir, profesionālā žargonā runājot, astoņi poligoni. Mēs par saviem līdzekļiem veicam izpēti. Tajos divos, kur vēju var ķert vislētāk, attiecīgi varam piedāvāt draudzīgāko elektroenerģijas cenu, attīstām ražotni. Informāciju par pārējiem sešiem poligoniem bez maksas atdodam valstij. Mēs bijām gatavi uzņemties termiņu, kādā šī izpēte jāveic, - ja neiekļaujamies, valsts var rīkoties.
Kāda reakcija no valsts puses?
Klusums. Tas ir jocīgi, jo runa ir par investīcijām 500-600 miljonu apmērā. Līdz šim projekta sagatavošanas darbos esam ieguldījuši 1,4 miljonus eiro. Zaļās enerģijas oponenti Latvijā dažkārt saka, ka šie projekti ir naudas atdošana ārzemniekiem, kuri piegādā tehnoloģijas. Labi. Mēs gan esam noslēguši līgumus ar trim vadošajiem iekārtu ražotājiem, un savas vizītes laikā Zatlers ar vienu no tiem tikās. Tomēr mēs gribam būt interesanti arī vietējiem mašīnbūves uzņēmumiem, tādēļ esam runājuši ar tiem, un mūsu aprēķini liecina, ka Latvijas uzņēmumi varētu nodrošināt 31-33% no vēja parku ieguldījumiem. Esam runājuši ar Zinātņu akadēmiju, augstskolām, pētniekiem - ir akadēmijas atbalsta vēstule Dombrovskim, lai Latvijā izveidotos pilnvērtīgs vēja enerģijas klasteris. Viss velti.
Iesiet uz tiesu?
Nezinu. Tas nav pašmērķis. Tikai žēl, ka laiks paiet, un kaimiņvalstis var aizsteigties mums priekšā.
Varbūt neesat pareizajā politiskajā nometnē?
Neesmu par to domājis, tomēr šaubos, ka tam ir saikne ar politiku. «Lielo zēnu» interesi konkrētajā segmentā neesmu jutis, jo te vēl pārāk daudz darāmā, lai tas būtu gards, viegli paņemams kumoss.
Intervēja Māris Zanders