Valdību koalīciju partijām nereti pārmet ideoloģijas trūkumu - tās vienojot tikai vēlme saglabāt varu. Zināms pamats šādai kritikai ir - Latvijas partiju saimē grūti saprast, kura ir labēja, kura - kreisa; konservatīvisms morāles un nacionālajos jautājumos it labi sadzīvo ar sociālistiskām idejām ekonomikā.
Tomēr tikpat labi šādu, diplomātiski izsakoties, pragmatismu redzam pašvaldību līmenī. Nu kāda kopīga ideoloģija ir Saskaņas centram (SC), kas vismaz vārdos sevi pozicionē kā sociāldemokrātisks spēks, un Gods kalpot Rīgai! (GKR), kas, ja kaut daļēji turpina Šlesera skatījumu uz ekonomiku, par kreisu partiju nav uzskatāma? Abas partijas esot vadījušas Rīgas pašvaldību bez savstarpējiem kašķiem. Ļoti labi, bet vai jēdzīga savstarpēja komunikācija var aizstāt uzskatus? Tad varbūt uzskatu nemaz nav - ir tā pati vēlme saglabāt varu?
Un te mēs nonākam līdz argumentam, ar kādu politiķi atgaiņājas šādās situācijās - pašvaldību līmenī ideoloģijai esot minimāla nozīme, primāras ir praktiski darāmas lietas. Daļēji var piekrist - ielas remonts vai ūdensvada rekonstrukcija nav politisks jautājums. Tomēr lielo pašvaldību gadījumā šis kultivētais priekšstats par pašvaldību kā teju vai apolitisku struktūru, kuras darba kvalitāti nosaka deputātu saprātīgums, nevis partijas piederība, nav korekts.
Piemēram, pašvaldībās ar lielu cittautiešu īpatsvaru pašvaldību vadošās partijas nostādnēm ir ietekme uz valsts valodas lietošanu un noskaņām kultūras vidē, iedzīvotāju savstarpējā komunikācijā (tas nav pārmetums SC, jo būtu dīvaini, ja apvienība ignorētu savu vēlētāju priekšstatus, bet...). Partijas ideoloģija var ietekmēt akcentus pašvaldības sociālajā politikā - vai tā ir vairāk orientēta, izmantojot labi zināmo salīdzinājumu, uz zivs vai makšķeres izsniegšanu palīdzības prasītājam. Pieļauju, ka partijas ģeopolitiskie instinkti var ietekmēt arī attieksmi pret ārvalstu investoriem (atvērtākas durvis tiem no «austrumiem» vai tiem no «rietumiem»), piemēram, ostā. Atbilstoši partijas ideoloģijai var atšķirties attieksme pret to, cik agresīviem katram savā nozarē jābūt pašvaldības uzņēmumiem - jāmēģina pārņemt privātā sektora funkcijas vai tieši otrādi. Arī jau dzirdētās vārdu kaujas starp SC un premjera partiju par Rīgas budžeta sabalansētību, lai nu iebraukušas retorikas lauciņā, ir attiecināmas uz principiāli atšķirīgu ideoloģiju makroekonomikas jautājumos. Ir atšķirība, vai Parīzes, Berlīnes, Londonas mērs ir sociālists vai labējais. Ja tas liekas pagrābts no pārāk augstiem plauktiem, atcerēsimies kaimiņu - Tallinu, kur Savisārs kā mērs īstenojis noteiktu, dažkārt konfrontējošu politiku (cik tā jēdzīga, ir cits jautājums).
Citiem vārdiem sakot, politiķiem nevajadzētu koķetēt ar cilvēku nepatiku pret partijām un servēt sevi kā bezpartijiskus namu pārvaldniekus vai būvdarbu vadītājus. Savukārt lielo pašvaldību iedzīvotājiem nevajadzētu sevi mānīt - jebkurā teritoriālā vienībā, kurā koncentrējas pietiekami liels valsts iedzīvotāju un ekonomikas īpatsvars (resursi, kas dalāmi tā vai citādi), pašvaldības vadītājs nevar nerēķināties ar savas partijas interesēm un priekšstatiem.