Mātes loma lielāka
«Līdz Kristiāna trim gadiem nejutu vēlmi atgriezties darbā. Apzinājos, ka ir ārkārtīgi svarīgi, lai es dēlam būtu blakus, lai ar mani viņš justos droši.» Solvita atzīst, ka, dzīvojoties mājās ar vecāko dēlu, gandarījuma sajūta bijusi lielāka. «Ar Kristiānu, kā jau ar pirmo, pati vairāk mācījos - ko un kā darīt. Iespējams, tas deva gandarījumu, apziņu, ka arī es augu un attīstos. Tagad, abus auklējot, gribas arī sev kaut ko vairāk. Tikko beidzu studijas, varbūt tāpēc labprāt strādātu. Taču pašreiz grūti atrast darbu, tāpēc domāju apmeklēt kursus, piemēram, mācīties angļu valodu, lai pēc gada varētu stāties maģistratūrā. Es apzinos - lai varētu bērniem dot, man arī pašai ir jābūt apmierinātai ar saviem sasniegumiem.»
«Mātes loma ir lielāka nekā politiķa un amatpersonas loma tautas dzīvē. Ieguldījums, ko sievietes dod katras valsts un nācijas attīstībā, ir neatsverams un neatmaksājams. Mātes vajadzētu finansiāli dāsni atbalstīt par to, ka viņas rada un audzina bērnus,» sacīja profesors Teodors Helbruge, viens no sociālās pediatrijas pamatlicējiem, kas jūlija sākumā viesojās Latvijā. «Tā nav tiesa, ka skolai un bērnu pirmsskolas iestādei ir galvenā loma bērna attīstībā. Tas neatbilst dzīves realitātei. Uzsvars jāliek uz mātes un bērna attiecībām jaunās paaudzes dzīves pašā sākumposmā,» viņš uzsvēra.
Laiks pirms pirmās zilbītes
T. Helbruges viedoklim piekrīt LU Sociālās pediatrijas centra vadītājs profesors Valdis Folkmanis: «Bērnam visvairāk vajadzīga droša, jūtīga, it visā viņu atbalstoša māte.» Jo īpaši svarīga šī loma mātes un bērna attiecībās ir pirmajā dzīves gadā. Tas ir pamatu pamats, uz kura veidojas viss pārējais. Tieši laikam līdz brīdim, kad mazulis sāk veidot pirmās zilbītes un vārdiņus, ir vislielākā nozīme gan viņa valodas, gan emocionālajā, gan intelektuālajā, gan sociālajā attīstībā. Taču V. Folkmanis uzskata, ka būtu labi, ja mamma kopā ar atvasi dzīvotu mājās līdz bērna trīs gadu vecumam. «Ābols ienākas tad, kad tam jāienākas. Tāpat ir ar bērna piesaisti mātei. Ja viņu atdalīšana notiek, kad bērns tam vēl nav gatavs, var rasties uzvedības traucējumi vēlākā attīstības posmā.» Profesors gan atzīst - ne jau fiziski kopā pavadītajam laikam ir tik liela nozīme, daudz svarīgāk - cik šis laiks ir piepildīts. Speciālisti arī uzsver - nav lielas jēgas, ja māte ir kopā ar bērnu līdz trim vai pieciem gadiem, ja jūtas iztukšota un neapmierināta.
Skaista ziema vasarā
Daiga ar meitām Alisi un Terēzi kopā pa māju dzīvoja līdz meiteņu skolas vecumam. «Zināju, ka tā darīšu, vēl pirms man bija bērni. Uzskatīju, ka tas ir mans laiks viņu dzīvē,» stāsta Daiga. «Āboliņš skrien pa zemi, skaista ziema vasarā,» - Alisei bija trīsarpus gadu, kad Daiga sava bērna runā sadzirdēja dzejiskas rindas un tās pierakstīja. Tā līdzās zīmējumiem, līmējumiem un citām radošām nodarbēm, kurās Daiga savas meitas prasmīgi ievadīja, radās Alises dzeju grāmata. Pretēji daudzām citām mammām Daiga saka: «Ikdiena kopā ar bērniem man neapnīk. Atceros - Alisei bija trīs gadi. Viņa sēž uz pagraba kalniņa, netālu no mājas. Mēģināju iztēloties - ko gan viņa domā? Tas ir tik interesanti. Man šķiet, ka es no saviem bērniem uzpildos.»
Aug bērniem līdzi
Latvijā liela daļa mammu darba dzīvē atgriežas, kolīdz beidzas bērna kopšanas atvaļinājums. Mazulis tad ir gadu vai pusotra vecs. Finansiāli apsvērumi, vajadzība piepildīt sevi citās jomās - tie ir šādas rīcības biežākie iemesli. Iespējams, savs svars ir arī sabiedrības attieksmei un valsts noteiktiem likumiem - māmiņalgas tiek maksātas tikai līdz bērna gada vecumam, bet darba vieta tiek saglabāta līdz pusotram. «Kad ar vecāko dēlu biju pa māju, kāds paziņa man teica - ej, strādā kaut vai par divdesmit latiem, lai būtu apritē! Toreiz pat apraudājos, man likās, ka es daru vērtīgu darbu, bet tagad, ar otro bērnu mājās dzīvojoties, mani mazāk interesē sabiedrības viedoklis,» saka Solvita.
Daiga atzīst, ka allaž izjutusi materiālo spiedienu, tas mudināja atgriezties darbā. Taču viņai bijušas citas prioritātes. «Man bija žēl palaist garām jaukos brīžus, kad varēju vērot, kā meitas soli pa solītim attīstās.» Sabiedrības vērtējums par «sēdēšanu mājās» viņai nav bijis svarīgs, arī atzinību no sabiedrības par to, ka pilda nozīmīgo mātes pienākumu, viņa negaida. «No meitām gan gribētu to saņemt,» saka Daiga. Pa teikumam gadoties to izlasīt starp rindiņām meitu skolas sacerējumos.