«Aizturētos sit. Tas tā bijis, ir un būs vienmēr,» komentējot mūsdienas, saka advokāts Oskars Rode. Kā ciniskāko gadījumu viņš min Unibankas Rīdzenes filiāles aplaupītāju aizturēšanu. Banku 2004. gada februārī aplaupīja personu grupa, kuru fiksēja uzņēmuma novērošanas kameras. Izmeklētāju brigāde vainīgos tvarstīja turpat pusotru gadu, un 2005. gada 28. jūlijā ap pusdienas laiku, veicot vērienīgu operāciju, policijai izdevās aizturēt četrus vīriešus. Procesa dokumentos skaidri redzams - aizturēšanas izolatorā viņi nonāca tikai ap plkst. 19, vairākas stundas pēc aizturēšanas. «Izolatora novērošanas kamerām nav tik augstas izšķirtspējas, lai noteiktu, vai cilvēks tur ir nonācis jau ar miesas bojājumiem,» sacīja advokāts, ar kuru nākamajā dienā pēc aizturēšanas sazinājās viens no laupīšanā aizdomās turamajiem. Policijas darbinieku klātbūtnē viņš neko neesot pateicis, taču nākamajā dienā, ierodoties pie klienta, advokāts nemaz neuzsāka sarunu par lietu, bet nekavējoties pieprasīja vīrieša nogādāšanu slimnīcā uz ekspertīzi. Policistus gan neizdevās sodīt, jo nevarēja pierādīt, ka miesas bojājumus aizdomās turamais nav guvis pa ceļam uz slimnīcu.
«Nekāda vardarbība nenotiek aizturēšanas izolatoros, jo tur izvietotas novērošanas kameras, kas savienotas ar uzraugošajām institūcijām. Taču sistemātiski fiziska un psiholoģiska iespaidošana notiek aizturēšanas brīdī, inspektoru kabinetos un pārbaudot aizturēto liecības nozieguma vietā,» uzskata O. Rode.
Policija apgalvo pretējo - nekas tāds masveidā vairs nenotiek. «Padomju laikos šāda milicijas rīcība bija attaisnojama, jo valsts no sistēmas pieprasīja augstu noziedzības atklāšanas procentu. Kādiem līdzekļiem tas tiek panākts - bija otršķirīgs jautājums,» saka Valsts policijas priekšnieka vietnieks Ints Ķuzis, norādot, ka liecību «izsišana» zaudēja savu aktualitāti, līdz likumā iestrādāta norma, ka atzīšanās noziegumā pati par sevi nevar kalpot par pietiekamu pierādījumu personas notiesāšanā. Lai to panāktu, nepieciešami citi pierādījumi, kas apliecina atzīšanās patiesumu. I. Ķuzis norāda, ka daudziem aizturētajiem sūdzības par policijas vardarbību ir tikai aizstāvības taktika. Pensionētais Valsts policijas priekšnieks Juris Rekšņa norādīja, ka sūdzības par policijas vardarbību pamatotas ir tikai aptuveni 2% gadījumu, 98% - meli.
«Neviens operatīvais darbinieks nevēlas nonākt uz apsūdzēto sola,» saka J. Rekšņa. Viņš gan nenoliedz: «Kur ir cilvēki, tur var būt dažādi brīnumi. Gadījumos, kad sūdzības ir pamatotas, nostrādā cilvēciskais faktors. Ir gadījumi, kad izmeklēšanas darbības veic cilvēki, kuri nav piemēroti šim darbam, kuriem nervi netur.»