Tā dēvētā ugaritiešu rakstība pēdējo reizi izmantota ap 1200. gadu pirms mūsu ēras tagadējās Sīrijas rietumos. Kopš tā laika šī rakstība aizmirsta un māla plāksnītēs ieskrāpētie uzraksti, ko XX gs. 20. gados atrada izrakumos kādā nopostītā ostas pilsētā, tika uzskatīti par cilvēcei zudušiem. Zinātniekiem vajadzēja gandrīz desmit gadus, lai atšifrētu šo rakstību. Šīs zināšanas palīdzēja labāk izprast seno izraēliešu kultūru un lasīt reliģiskos tekstus.
Darbs klēpjdatoram
Ugaritiešu rakstības atšifrēšanai nebija vajadzīgas īpašas tehnoloģijas. Pietika ar jaudīgu klēpjdatoru un speciālu programmu, kas māla plāksnītēs ieskrāpētos simbolus salīdzināja ar paraugiem līdzīgās, bet vēsturniekiem zināmās valodās. Šoreiz par atskaites sistēmu tika ņemta ugaritiešu rakstībai līdzīgā senebreju valoda. Salīdzinot simbolus un vārdu lietošanas biežumu, sistēma spēja sameklēt līdzīgās zīmes un izveidot jēgpilnu tekstu. Darbs aizņēma tikai dažas stundas, lai gan sistēma vairākkārt «izgāja» cauri tekstam, salīdzinot katru zīmi ar visiem līdzīgajiem senebreju valodas simboliem. Programmas radītāji ir lepni, ka viņu sistēma 60% gadījumu pareizi izvēlējās variantu no vārdiem ar vienādu sakni. Ja tā ir patiesība, tad šī programma ir pirmā, kam piemīt vajadzīgā intuīcija, ar kādu līdz šim varēja lepoties tikai cilvēki.
«Tradicionāli atšifrēšana tiek uzskatīta kā zinātnieku detektīvspēle, kurā datoriem netika atvēlēta pārāk liela loma,» žurnālam National Geographic stāstīja darba līdzautore, MIT datorzinātņu profesore Regīna Barilaja. «Mūsu mērķis bija panākt, lai ar visu jaudu tiktu liktas lietā moderno mašīnu mācīšanās un statistikas apstrādāšanas spējas.»
Pieņemts uzskatīt, ka dators var veikt tīri tehniskus darbus. Jo uzdevumos, kuros nepieciešama radoša pieeja, bez mākslīgā intelekta neiztikt. Taču tāds ikdienas lietošanā vēl nav pieejams.
Etrusku izaicinājums
Diemžēl arī šī programma nav visuvarena un spēj tikt galā tikai ar tādu valodu «atkošanu», kurās var salīdzināt simbolus. Tas nozīmē, ka tā pagaidām nav glābēja situācijās, ja arheologiem nākas atšifrēt tādus ķīļu rakstus vai hieroglifus, kuri nelīdzinās nevienai no mūsdienās zināmajām valodām. Šāds uzdevums varētu būt saistīts ar ļoti senu, no rakstītprasmes pirmsākumiem saglabājušos tekstu atšifrēšanu.
Tādēļ nākamajam loģiskajam plāna punktam attīstībā būtu jābūt programmas potenciāla apzināšanai. Proti, vai tā spēj sameklēt pavedienus senos tekstos, kuros vēstures pētnieki «apmaldījušies» un netiek uz priekšu. Viena no šādām rakstībām ir etrusku. Šī tauta apdzīvoja Itālijas ziemeļus un vidieni pirms Romas impērijas izveidošanās, ap 700. gadu p.m.ē. Laika gaitā tā iznīka un etrusku rakstības vietā radās latīņu valoda, kas ap 100. gadu bija kļuvusi par dominējošo reģionā. Tā kā etrusku valoda nav līdzīga nevienai no šodien zināmajām, arheologi joprojām netiek galā ar dažiem seniem tekstiem, ko izdevies uziet Itālijā.
Jāatšifrē nezināmais
«Ugaritiešu valodas gadījumā bija darīšana ar mazu un vienkāršu rakstīšanas sistēmu, kurai ir ciešas saiknes ar citām valodām,» uzsver pētījumā neiesaistītais skaitļošanas lingvists Ričards Sprouts no Oregonas Veselības un zinātnes universitātes. «Ne vienmēr būs tā, ka pa rokai būs kāda cieši saistīta valoda, ko var izmantot.»
Masačūsetsas zinātnieki gan ir pārliecināti, ka viņu programma pārspēs cilvēku un tiks galā ar šādiem izaicinājumiem. Tehnisks risinājums viņiem jau ir padomā. Amerikāņi likšot programmai par atskaites punktu ņemt visas zināmās senās valodas un simbolu pa simbolam salīdzināt ar uzietā teksta zīmēm. Viņi tic, ka no visa plašā valodu klāsta noteikti atradīsies vairāki varianti, kuri būs līdzīgi meklētajam. Iespējams, šādā veidā tikšot uzietas negaidītas sakarības un saikne starp attālu tautu valodām.
Ņemot vērā kontekstu, varēšot saprast, kāds vārds visvairāk iederētos. Zinātniekus iedrošina fakts, ka daudzas primitīvās valodas ir līdzīgas, jo cilvēki dažādos reģionos attīstījās aptuveni vienādi un teorētiski viņiem vajadzētu nonākt pie līdzīgām idejām, kā attēlot vienu vai otru parādību.