Joprojām tāfele un krīts
«Mēs visi jau esam mācījušies krievu laikā, tāpēc pārsteigumu bija diezgan,» saka Velga Gorškova, kuras dēli mācās Dobeles Valsts ģimnāzijas 7. un 12. klasē. Viņa apmeklējusi vienu stundu katra puiša klasē, jaunākajam tā bijusi matemātika, bet vecākajam - komerczinības. Pieaugušais dēls mammas apmeklējumam skolā neesot piegriezis lielu vērību, savukārt mazais sākumā spurojies pretī. «Ko tu te, mamma, nāksi un skatīsies,» viņš klaigājis, bet vēlāk esot pat bijis lepns, ka māte piedalījusies viņa matemātikas stundā.
«Vai stundā tiek izvirzīts mērķis, savstarpējā sapratne starp skolēnu un skolotāju, vai pielieto daudzveidīgas metodes un atsauc atmiņā iepriekšējā stundā apgūto,» daļu no stundas izvērtēšanas kritērijiem min V. Gorškova. Tāpat vecākiem jānosaka mācīšanas efektivitāte un temps. «Tas gan tur bija. Stunda noteikti nebija garlaicīga,» piebilst skolēnu mamma. Vērtējot, vai audzēkņi paši demonstrē apgūtās iemaņas un nebaidās skolotājam uzdot jautājumus, viņai pat radies iespaids, ka bērni ir ļoti patstāvīgi un paši jau visu zina.
«Vispār jau man bija ļoti liels prieks par jaunajiem skolotājiem, jo viņi pasniedz ar tādu sirdsdegsmi un ar tādu pacilātību runā ar bērniem,» saka V. Gorškova. Salīdzinot ar pašu vecāku skolas gadiem, mācīšanas metodes esot līdzīgas, «vēl joprojām ir tā pati brūnā tāfele un krīts». Tomēr interaktīvā tāfele un citas stundās izmantotās inovācijas arī vecāki uzņem ar prieku. «Skolotājs ir visu sagatavojis, un bērniem atliek tikai aiziet un uzrakstīt pareizo atbildi. Līdz ar to kustība ir lielāka un stunda ir aktīvāka,» apmierināta stundu novērojusī mamma. Viņa atzīst, ka vecākiem neesot viegli izbrīvēt laiku, lai darba dienas vidū ierastos skolā. «Bez manis laikam ir bijušas vēl kādas divas mammas. Nav tā, ka nebūtu intereses, bet darba laikā tas ir grūti. Ja vēl strādā Jelgavā vai Rīgā, tad tas fiziski nav iespējams. Bet vecāku sapulces gan mums ir apmeklētas,» stāsta V. Gorškova. Vaicāta, vai pēc apmeklējuma radies kāds rosinājums par darbu stundās, viņa brīdi apdomā un teic: «Man liekas, viss bija ļoti labi.» Lielākā daļa anketā ietverto kritēriju no zēnu mammas saņemšot pozitīvu vērtējumu - tātad viņas bērni skolā ir drošās rokās.
Piemirst, ka kāds vēro
Vecāku kopvērtējums par apmeklētajām stundām varētu būt gaidāms šonedēļ. Skolotāju G. Narvaišu iespējamie vecāku secinājumi satraukties pagaidām neliek. «Vecāki ir ieinteresēti, nāk un saka atzinīgus vārdus,» viņš stāsta. Līdz šim ieteikumi no vecāku puses par darba uzlabošanu dzirdēti neesot. Visbiežāk pēc stundas viņi paužot prieku par to, ka uzdevumi ir pietuvināti reālajai dzīvei. Tāpat pārsteigumu viņiem sagādājot tas, ka skolā vairs neesot tikai lekciju tipa stundas «es runāju, jūs pierakstāt». Gan skolotāju, gan skolēnus viesi netraucējot. «Ja stunda ir četrdesmit minūtes, tad pēc divdesmit minūtēm skolēni jau piemirst, ka kāds klases beigās sēž,» saka G. Narvaišs. Turklāt ciemiņu stundas esot ierasta lieta - tajās piedaloties gan citi skolotāji, gan nereti arī preses pārstāvji. Dažreiz stundas iesākumā nedaudz savādāk uzvedoties tie skolēni, kuru vecāki ir klasē, tomēr tas pārejot diezgan ātri.
Labāk pildīt mājasdarbus
Dobeles Valsts ģimnāzijas skolas un vecāku sadarbības modeli apšauba Latvijas Izglītības darbinieku arodbiedrības (LIZDA) priekšsēdētāja Ingrīda Mikiško. «Man ir bail par secinājumiem, kad vecāks ir noskatījies stundu. Piemēram, citreiz visu stundu strādā darba grupās un tad rezultāts izpaliek uz nākamo reizi. Bet vecāks pasēdēs, paskatīsies un teiks - ārprāts, kāds bardaks tur bija, tāpēc viņi arī neko neiemācās,» prāto priekšsēdētāja. Viņa labāk iesaka sadarbības modeli, kāds tiek īstenots Norvēģijā. Tur secināts, ka bērniem pēc 5. klases pasliktinās sekmēs. Meklējot problēmas sakni, noskaidrojās, ka vecāki šajā vecuma posmā savu bērnu uzskata par pietiekami lielu, lai viņš spētu mācīties patstāvīgi. Tomēr palīdzība viņiem joprojām ir nepieciešama. Skolā tika sarīkota tikšanās, kuras laikā vecāki mēģināja risināt savu bērnu uzdevumus un meklēt ceļus, kā mājās viņiem palīdzēt. Pēc kāda laika sadarbība ar skolu bija attīstījusies tik tālu, ka vecāki tikās ar skolotājiem un rādīja, kā mācību vielu iemācīt vienkāršāk. «Piemēram, Zviedrijā esmu redzējusi vēl vienu piemēru. Mums ir diezgan daudz mammu, kas ir dekrēta atvaļinājumā, bet kurām ir ļoti laba izglītība. Viņas pēcpusdienā, nākot pakaļ savam bērnam, ieiet klasē un apsēžas, lai parunātu ar bērnu. Varbūt ne vienmēr var palīdzēt, bet vismaz ir šis kontakts,» saka I. Mikiško.