Kā jau PA vidē iegājies, arī Rīgā varam sagaidīt, ka dalībvalstu parlamentārieši ieviesīs vēl skaidrākus sev vēlamos uzsvarus topošajās stratēģiskajās nostādnēs. Tas noteikti izpaudīsies jautājumu grupā, kas pagaidām attiecas konkrēti uz Krieviju, tomēr to noskaidrošana labvēlīgi atsauktos arī uz iespējamiem līdzīgiem gadījumiem nākotnē.
Proti, principiāli svarīga ir skaidrība, cik tālu pieļaujama NATO dalībvalsts rīcības brīvība, kad tā nonāk pretrunā ar citu dalībvalstu interesēm. Šis jautājums aktualizējies līdz ar Krievijas centieniem no Francijas, Spānijas vai Nīderlandes iegādāties mūsdienīgu Mistral klases karakuģi, kas ir nepieņemami Baltijas valstīm un NATO partnervalstij Gruzijai. Kaut gan Krievija pēdējā laikā cieš klusu par kārotā Mistral iespējamu izmantošanu Baltijas vai Melnajā jūrā, tas ir pārlieku vājš mierinājums. Sevišķi, ņemot vērā Krievijas kara flotes komandiera šķendēšanos, ka, bijis viņam Mistral pirms pāris gadiem, Gruzija būtu iekarota 40 minūtēs. Efektīvu sankciju trūkums šādu interešu konfliktu gadījumā ir viena no NATO līdzšinējās stratēģijas nepilnībām, un jo sevišķi Baltijas valstu parlamentāriešu uzstāšana uz mūsu interešu ievērošanu jau pievērsusi PA dalībnieku uzmanību šim jautājumam un galu galā varētu īstenoties saistošos noteikumos.
Mums laimējies, ka JSK tiek apspriesta Rīgā, un tās galējā pieņemšana rudenī notiks Varšavā, tā pievēršot papildu uzmanību šim reģionam. Pašlaik, kad ASV individuāli un NATO kopā mēģina «restartēt» attiecības ar Krieviju, tas ir sevišķi svarīgi, jo viena lieta ir sadarbība, bet pavisam cita - nepamatots optimisms. Kurš gan labāk par mums, Varšavas līguma gadu desmitiem nospiestajiem un paverdzinātajiem, spētu atvēsināt daža rietumnieka entuziasmu sadarbībai ar Kremli?
Tā paša Mistral gadījumā viens no oficiālās Francijas argumentiem bija, ka šāds darījums būtu galīgais apliecinājums aukstā kara beigām. «Pagaidiet, pagaidiet,» neviens cits labāk par Latviju šobrīd nevarētu iebilst. «Pirms tiekam galā ar aukstā kara sekām, jāsaprot, vai visiem iesaistītajiem ir nokārtotas attiecības ar vēl agrāku posmu - Otro pasaules karu.» Un diemžēl jāsaka, ka Krievijai Otrais pasaules karš vēl nav beidzies. Pārlieks kareivīgums no Krievijas izskan šajās dienās saistībā ar Vasilija Kononova galējo notiesāšanu Eiropas Cilvēktiesību tiesā. Gaidīt aukstā kara lapas pilnīgu un pārliecinošu pāršķiršanu Krievijas pusē ir pāragri, savukārt ar viņu kompleksiem un rietumiem ne gluži atbilstīgo loģiku nerēķināties būtu nepiedodama nepiesardzība, kas lai nu kam, bet militārai un stratēģiskai organizācijai nepiestāv.
Globalizētajā pasaulē bez sadarbības neiztikt, tomēr tā ir nepieciešama ne tikai mums, bet arī pašai Krievijai. Var jau viņu amatpersonas liekulīgi gausties, ka NATO nedara pietiekami, lai, piemēram, mazinātu narkotiku plūsmu no Afganistānas uz Krieviju, tomēr varam tikai minēt, kādi opija plūdi tajā virzienā būtu, ja sabiedroto karaspēka Afganistānā nebūtu vispār. Turklāt krievi paši pagaidām neliekas manām aicinājumus atbalstīt Afganistānu ar helikopteriem un apmācīt pilotus. Par spīti kurnēšanai, drošību stabilizējošā NATO klātbūtne Krievijai pietuvinātos reģionos mūsu austrumu kaimiņvalstij ir izdevīga, jo aiztaupa pūles pašai raizēties par savu stratēģisko pievārti, bet eventuālas sadarbības gadījumā šādus centienus padara vieglākus. Tas attiecas pat uz NATO plānoto pretraķešu drošības sistēmu, pret kuru Maskavai pagaidām ir visai histēriska reakcija. Ir skaidrs, ka tā būs JSK daļa, lai arī kas Maskavai būtu par to sakāms, un krievu pašu interesēs ir ieklausīties NATO argumentācijā, piemēram, par terora draudu tendencēm, kur pretraķešu aizsardzībai ir svarīga loma.
Nekas no tā un daudz kā cita nav iespējams bez naudas, tāpēc cits PA jaunums varētu būt par finanšu disciplīnu aliansē, kur tikai reta dalībvalsts aizsardzībai velta paredzētos 2% no IKP, un Latvijas to starpā diemžēl nav. Sevišķi ES pēdējā laika piemērs liecina, ka pārlieku liberāla attieksme pret finanšu uzstādījumiem starptautiskās organizācijās var izvērsties draudīgi. Pagaidām tas tiek pieciests, tomēr skaidrs, ka bezgalīgi uz citu rēķina «izbraukt» mēs nevarēsim.