Puiša ēverģēlīgās provokācijas
Kā jau pieklājas politiski angažētam kinodarbonim, kurš nebaidās pētīt nepatīkamos traipus savas valsts vēsturē un kritizē kapitālismu ar tā brīvo tirgus ekonomiku kā «amorālas sistēmas bez ētiskās dimensijas», Stouna filmās paustie uzskati bieži izsaukuši ārkārtēji polārus vērtējumus - piemēram, lai arī viņa leģendāro ASV prezidentu triloģiju JFK (1991) (par Džonu Kenediju, kurā Stouns izvērsa drosmīgu konspiroloģisku teoriju, ka Kenedijs ticis nogalināts divu ASV augstākā politiskā līmeņa «klanu» - ietekmīgu militāristu un tikpat ietekmīgu politiķu - homoseksuālistu nesaskaņu dēļ), Niksons (1995) un Bušs (2008) - satīra par Bušu senioru)augstu vērtēja kritiķi un Kinoakadēmija, analītiskajā žurnālistikā un vēsturnieku vidē Stouns tiek saukts par «naivo puisi, kurš pārlieku aizrāvies ar vispasaules sazvērestības teorijām». Par zināmu «naivismu» var dēvēt arī Stouna romantisko attieksmi pret ekscentriskajiem revolucionāriem, «skabargām pakaļā» imperiālistiskajai Amerikas politikai «komandantēm» Ugo Čavesu un Fidelu Kastro, par kuriem Stouns jau izveidojis (Meklējot Fidelu) vai grasās filmēt dokfilmas. Taču Amerikas un Holivudas kinobiznesa vidē pret Stouna aktivitātēm joprojām ir respekts - režisora darbi reizēm nes milzu peļņu un kļūst par ASV kinovēstures zelta fonda organisku sastāvdaļu (Vads, Volstrīta, The Doors, Ik svētdienu, Dzimis 4. jūlijā, Dzimuši nogalināt, Pagrieziens/U-Turn), reizēm ar lielāku vai mazāku blīkšķi izgāžas (Aleksandrs, Nauda neguļ - Volstrītas turpinājums). Katrā ziņā puisis sešdesmit četrus gadus vecais Olivers Akmens ir vitāls un ēverģēlīgām provokācijām pārpilns gudrs, bet, iespējams, pārgalvīgs režisors, kurš ne reizi vien pārsteigs. Arī ar to, ka runā, ko domā, nevis otrādi.
Stouna «pļāpu» bilance
Nepatīkamus pārsteigumus šogad Stouns jau divreiz sagādājis - janvārī un jūlija beigās. Jau gada sākumā, reklamējot dokfilmu Uz dienvidiem no robežas (par Latīņamerikas neprognozējamo skandālistu Venecuēlas prezidentu Ugo Čavesu), Stouns asi kritizēja Baraku Obamu, ka ASV prezidents neko nedara, lai likvidētu jezgu ar Dienvidamerikas kaimiņiem. Stouns ieteica ASV nekavējoties sākt draudzēties ar Čavesa režīmu, taču ASV administrācija šos publiskos paziņojumus «norakstīja» uz brīva mākslinieka brīvu uzskatu paušanas rēķina.
Taču 25. jūlija intervija britu laikrakstā Sunday Times satracināja zināmas aprindas abās Atlantijas okeāna pusēs ne pa jokām, kaut arī režisors Čavesa filmas reklāmas tūres laikā Eiropā pie alus pintes bija tikai drusku novirzījies no Latīņamerikas tēmas un papļāpājis ar tabloīda žurnālistu par dzīvi.
Intervija izsauca skandālu, kurš nav rimies arī šobrīd. Īsumā Stouna «pļāpu» bilance ir šāda: režisors apgalvo, ka Amerikā masu medijus kontrolē ebreji, ka krievi Otrā pasaules kara laikā cieta ievērojami vairāk nekā ebreji holokaustā un Hitlers, ja arī bija briesmonis, tad noteikti viņš neuzradās līdzīgi Frankenšteinam kāda traka zinātnieka laboratorijā, bet gan kā vienas tautas noteiktu uzskatu paudējs. Citēšu kolorītākos no izteikumiem: «Hitlers nogalināja krievus vairāk nekā ebrejus - 25-30 miljonus», taču, pateicoties tam, ka «ebreju ievērojamais īpatsvars ASV masu informācijas līdzekļos noveda pie situācijas, ka holokausts ieguva krietni vien lielāku publicitāti kā tie nezināma skaita miljoni nāvju, kuras Otrā pasaules kara laikā notika Krievijā». Stouns sarunā ar žurnālistu laikus neapstājās un turpināja izplatīt savu sazvērestību tīklu nu jau uz visu ASV politiku: ebreji ir ASV ietekmīgākais lobijs. Viņi ir īsti darbarūķi un atbild, atspēko katru komentāru, kas neatbilst viņu patiesībai. Izraēla jau sen diskreditējusi Amerikas ārpolitiku un uz ilgiem gadiem».
Pielej eļļu
Jau pirmdien, 26.jūlijā, uz Stouna «mutes palaišanu» histēriski reaģēja galvenās ebreju organizācijas - Amerikas Ebreju komiteja un Simona Vīzentāla centrs, emocionāli rupji uzbrūkot režisoram: «Stouna vārdi ne par matu neatšķiras no viņa drauģeļa Mela Gibsona antisemītiskajiem dzēruma murgiem.» Ar nosodījuma ievadrakstiem reaģēja teju visas avīzes, sākot ar The New York Times, beidzot ar Jewish Chronicle un Jerusalem Post. Turklāt katra avīze nez kādēļ pārpublicēja Stouna interviju, pielejot eļļu, nevis slāpējot konflikta ugunsgrēku. Dažas avīzes pašas aizmuldējās vēl tālāk par vaininieku Sounu - «krievus nogalināt drīkstēja, jo Vācija bija pieteikusi karu PSRS, kamēr ebrejiem Hitlers nekādu karu oficiāli nepieteica, tādēļ viņu iznīcināšana nav leģitīma» (Philadelphia Daily News). Oliveram Stounam nācās publiski atvainoties: «Acīmredzams, ka ebreji nekontrolē visus masu medijus Amerikā vai kādu citu industriju. Un esmu izmantojis nekorektu analoģiju, salīdzinot karā nacistu nogalinātos ebrejus ar krieviem.»
Nevar noliegt vienu - Olivers Stouns aktualizēja tēmu, kuru grasās attīstīt savā nākamajā filmā Amerikas slepenā vēsture, kurā tiks pētītas XX gadsimta vēsturiskās «atslēgas figūras» kā Ādolfs Hitlers, Josifs Staļins, Džozefs Makartijs, vērā ņemot jauno, XXI gadsimta genocīdu, terorisma, pasaules lielvaru slepenās «dubultpolitikas» kontekstu: «Hitlers bija kā monstrs no Frankenšteina laboratorijas, taču atbildīgs par briesmoņa dzimšanu nav viņš pats, bet gan dakteris Fr. Daudzi aizmirst, ka Hitlera varai bija milzīgs vācu tautas, Vācijas, Amerikas, Anglijas lielrūpniecības un finanšu gigantu atbalsts un diemžēl ievērojama daļa finansistu bija ebreji, patīk mums tas vai ne - tādi ir vēstures fakti.».