Viņš pats, būdams pensionēts pedagogs, jau 20 gadu vada biedrību un smejot teic: «Man astoņdesmit piektais gads iet uz beigām, sen bija laiks iet atpūsties. Kādreiz teicu - iešu pensijā, kad palikšu vecs. Bet pa kuro laiku?»
Veselības ministre Ingrīda Circene par Antona kungu saka: «Viņš ir senioru sirds un motors. Ar savu piemēru un aktivitāti neatlaiž nevienu tālāk par desmit metriem. Apbrīnoju viņa enerģiju!» Senioru motoriņa enerģija kurzemnieku saietā kā labdabīgs bacilis pielipa arī pārējiem. «Mēs nudien neesam veci,» ar aci miedz tukumnieki.
Tradīcijas jau iedibinātas
«Tik uzņēmīgus, vitālus un dzīvespriecīgus cilvēkus kā te vēl nebiju sastapis. Būs arī pašam jāsāk domāt par atgriešanos volejbola laukumā,» slavējot Kurzemes reģiona seniorus, kuri uz Talsiem atbraukuši, lai izpaustos sportiskajās aktivitātēs un mākslinieciskajā pašdarbībā, iedvesmots saka Latvijas Pensionāru federācijas pārstāvis Andris Siliņš. Vērojot pensijas vecuma ļaužu sportisko azartu, sacenšoties boulingā, šautriņu mešanā, mini basketbolā, šķīvju mešanā mērķī, A. Siliņš uzskata - nav pamata domāt, ka citugad seniori būs kūtrāki: «Tradīcijas iedibinātas jau pirms šī Eiropas gada aktivitātēm, taču viss balstās uz entuziastiem reģionos un novados. Bet nenoliedzami - šis gads būs devis impulsu darboties tālāk.»
Vieni no sportiskākajiem saietā ir talsnieki. Jānis Salenieks, bijušais šoferis, pensijā ir jau desmit gadu. Viņš stāsta - Talsu Pensionāru biedrībā iestājies, jo tā ir laba iespēja nesēdēt mājās - ekskursijas, balles, pulciņi, sporta pasākumi. Ja citās pensionāru biedrībās kungi ir deficīts, tad Talsos stiprais dzimums pārstāvēts tikpat kuplā skaitā kā dāmas - puse un pusi. Kungiem te esot, kur izvērsties. Jānis sporto - met šautriņas, spēlē basketbolu, boulingu. Bet pašam vecākajam senioram biedrībā esot tuvu pie deviņdesmit. Talsnieku rūdījumu un fizisko varēšanu finālā apliecina 11 iegūti diplomi dažādās disciplīonās. Tik daudz nav nevienam.
Ar kņudināšanu pakrūtē
Mākslinieciski noskaņotās dāmas Kurzemes reģiona senioru saietā kuplā skaitā pulcējas zālē ar klavierēm. Ekselenti tērpi, koptas frizūras, muzikāls noskaņojums... Bet te ierodas tukumnieki un apgalvo, ka mīlestība esot viena traka padarīšana! Tā pat pēc 40 gadiem spējot kopā pulcināt bijušās brūtes, lai savulaik rūdīta siržu lauzēja miršanas dienā radītu joprojām asprātīgi dzēlīgu konkurenci un skatītājus izklaidētu ar trāpīgu skeču.
Tukuma Pensionāru biedrības teātra kopas Kaprīze dāmas (jo esot kaprīzas dāmas) un viņu pavadonis Edgars Lagzdiņš, kurš saietā svin savu 65. dzimšanas dienu, zinot pat formulējumu sakrālajam: kas tad ir mīlestība? «Tā ir pakrūtē niezēšana, ko ar pirkstiem nevar tikt klāt pakasīt!» Kaprīzās dāmas arīdzan zinot, kā uzturēt sevi formā. Skečā Mīle, piemēram, jājot ar zirgu. Kā tiekot uz zirga? Kāpj uz piena estakādes un jāj. Runā, ka zirgs esot notievējis...
Plašākai publikai dāmas skeču Piemiņas diena rādot pirmoreiz, un satraukums jūtams. «Sufliera mums nebija, Malle palika mājās ar asinsspiedienu, bet noturējāmies!» pēc izrādes braši teic Ilga Lagzdiņa. «Un scenārijs ir no dzīves,» uzsver Mirdza Rūtena, Kaprīzes vadītāja.
Tad dzīvei cita jēga
«Citur gaužas, ka pensionārus nekur nav iespējams iesaistīt. Kā - nav iespējams!?» brīnās pasākuma organizators Antons Kivlenieks. Viņa vadītajā biedrībā iesaistījušies vairāk nekā 700 cilvēku - ja Talsos ir aptuveni 2300 pensionāru, tad katrs trešais. Savukārt Dienas centrā, kur satiekas seniori, vidējais apmeklējums - 68 cilvēki dienā. Darbojas 18 interešu klubiņi, kas tapuši «nevis administratīvā kārtā, bet tāpēc, ka ļaudis grib darboties». Uz lekcijām katrreiz nākot 70-80 cilvēku. Pērn reģistrējuši senioru kopējo gada apmeklējumu visos pasākumos - 16 700 cilvēku. «Mūsu mazajā Talsu pilsētiņā! Tādu aktivitāti neatradīsiet nekur citur!» lepns ir A. Kivlenieks. Viņš uzskata - ja cilvēkus prot aizraut, nāks arī nākamreiz un vēl draugus aicinās līdzi. «Visu, ko darām, darām tā, lai cilvēki nebūtu vīlušies. Lai būtu interesanti.»
Kas vecumdienās svarīgāks - laba pensija, veselība? «Aktivitāte nosaka visu - i veselību, i dzīvesprieku. Sēžot mājās, ar laiku seniors sajūtas lieks, nonāk grūtsirdībā. Sākas slimības, stresi... Ir jāsatiekas ar vienaudžiem, fiziski jākustas, tad rodas cita attieksme pret dzīvi un dzīvei tad cita jēga. Mēs taču esam sabiedriskas būtnes, mums taču jābūt ar cilvēkiem kopā!» aicina A. Kivlenieks. «Neizprotu, kā var kvernēt pie televizora. Man diena saplānota pa astoņām darba stundām ar sešu septiņu dienu darba nedēļu - kad te lai noveco?» smaida A. Kivlenieks.