Ne tā, kā vajag
Ugunī ir trīs daļas, katra izspēlē sižetu citā toņkārtā, rādot citu Kristīnes un Edgara attiecību aspektu. Luga nepieder tiem R.Blaumaņa darbiem, kas ir pārlaicīgi, jo šifrē vispārcilvēciskus attiecību modeļus vai arhetipus. Tās konflikts drīzāk ir ārējs, ne varoņos, bet XIX un XX gadsmita mijas sociālos kanonos balstīts. Lai XXI gadsimtā jauna sieviete mēģinājumu veidot attiecības tvertu kā dzīvības vai nāves jautājumu - tur tomēr jābūt ārkārtējiem apstākļiem. Tos izrādē izdevies atrast sajūsminoši vienkārši: ierasto Kristīnes sociālās upurēšanās tēmu (pazudināt dzīvi, apprecot dzērāju) aizstāj pārdzīvojums, iemīloties vīrietī, kas neatbilst viņas priekšstatiem par normu jeb - nerīkojas «tā, kā vajag». Asprātīgi tēmu risina otrā - tautisko lubu bildīšu estētikā ieturētā - izrādes daļa. Pietiek pie Lienītes Osipovas Kristīnes ar margrietiņu doties samulsušajam Artūra Putniņa Edgaram, kad telpā iedejo mūžīgi smaidošais Mārtiņa Poča Akmentiņš ar liliju pušķi rokās. Ērikas Eglijas un Initas Dzelmes Kristīnes ir gudrākas par otrās daļas gaišo bērnu, ar raksturu - nevis pasīvi ļaujas notikumiem, bet iniciatīvu izrāda arī pašas. Un rada sarežģījumus, jo no Edgara gaida pavisam citu reakciju, nevis to, kas seko.
I.Rogas Ugunī, varbūt varones «mīklas», varbūt lugas struktūras dēļ, dominē Kristīnes - varoņu atšķirīgie raksturi itin kā izstaro to, kāda rakstura cilvēkiem jābūt apkārtējiem, lai galvenās varones rīcība būtu ticama. Tāpēc priekšplānā izrādē izvirzās trīs Kristīnes lomas atveidotājas, kaut iestudējumam veicies arī ar lieliskiem Edgara lomas tēlotājiem un virkni spožu aktierdarbu otrā plāna lomās.
Izrādi veido labākās no vairāk nekā tūkstoš mēģinājumos radītām etīdēm, un atliek apbrīnot, pirmkārt, jauniešu asprātību, talantu, un, otrkārt, I.Rogas spēju no tā izveidot būtībā ļoti konceptuālu darbu ar fantastisku uzmanību pret detaļām. Ne kustībās, ne mūzikas izvēlē, ne priekšmetiskajā vidē nav nekā lieka, nekā, kam nebūtu nozīmes. Artūra Arņa scenogrāfija askētiski iezīmē darbības vidi - prospektā ainava ar upes līkumu, muižas terases balustrāde. Lienes Gravas horeogrāfija un studistu sarūpētā mūzikas partitūra asprātīgi papildina varoņu darbības. Kur klusē vārdi, dziesma vai deja liecina par notiekošo. Bet priekšmetiskā vide, reālām lietām plūstoši pārtopot metaforās un ikoniskās zīmēs, vienkārši sajūsmina. Īpaši, salīdzinot detaļas izrādes dažādās daļās - sākot ar melnu, baltu un sarkanu kāzu kleitu un beidzot ar «liktenīgo sludinājumu», kas pirmajā daļā izskan Alaines radio apsveikumu koncertā, otrajā - uzkrāsots uz pašdarināta plakāta, bet trešajā - drukāts vietējā avīzē. Katrs atsevišķais cēliens pats ir izrāde, tomēr tikai kopā dažādās intonācijas, dažādie teātra paņēmieni un dažādie žanri (no komēdijas līdz traģēdijai) par R.Blaumaņa varoņu un dzīves neviennozīmīgumu pasaka ko ļoti patiesu.
Šņabis zupas šķīvī
Noskaņas ziņā nopietnākā ir pirmā daļa. Alaines muižas iemītnieki šķiet kāda miesta bandas dalībnieki - sākot no Anrija Sirmā Frišvagara un Ginta Andžāna Vīskreļa, kas zog auto detaļas, līdz Kārļa Freimaņa Akmentiņam - narkodīlerim. Ē.Eglijas Kristīne ir stipra, izdzīvotāja, kura iekšēji varbūt arī salūzīs, bet Akmentiņu apprecēs principa pēc. To, cik godīgi trupa ir strādājusi ar materiālu, parāda šīs daļas fināls, šķiet, vienīgā vieta iestudējumā, kas nav uzticīga R.Blaumaņa tekstam. Artūra Dīča Edgars, citu risinājumu nerodot, nošauj Kristīni un nošaujas pats. Paradoksālā kārtā tas iznāk teju optimistiskākais noslēgums - aiz nāves robežas nav vairs ārēju apstākļu, tikai mīlestība, un varoņi laimīgi skūpstās.
Jautrākā otrā daļa beidzas ar mēmu pēclaulību ainu, kur optimistiskā Kristīne Edgaram nes zupas porciju pēc porcijas, kamēr mīlošais vīrs šķīvja saturu papildina ar dziru no pudeles, līdz «atslēdzas». Trešā, I.Dzelmes, Kristīne ir kaislīgas dabas - spēlējas un spītējas, un viņas «Es varu tikai mīlēt» arī ir kaislīgs. Tieši tā - mīlēt, nevis visu pieņemt. K.Freimaņa Edgars cēlienu un izrādi noslēdz ar mīlas dziesmu, kuras piedziedājums «Es pārstāšu dzert» ir ironiskākais komentārs lugai, kādu vien var iedomāties. Galu galā - latviešu sieviete vienā no emocionālākajiem savas dzīves brīžiem no mīļotā vīrieša kā augstāko mīlestības apliecinājumu dzird (grib dzirdēt) šo refrēnu...
Izņemot Andri Lisecki, aktieri izrādē bez iebildumiem sajūsmina. Daži demonstrē neticamu amplitūdu, citi spēlē vienā ampluā, toties nevainojami. Pat ierobežota apjoma recenzijā līdzās galveno lomu izpildītājiem tomēr nevar neminēt spožākos otrajā plānā - Danu Čerņecovu, Baibu Neju (Vešeriene), M.Poču (barons, Akmentiņš). D.Čerņecovas Horsta madāmu trio - gudrā un atturīgā, sirsnīgā un emocionālā, kā arī muižas seksuālās enerģijas centrs - Alaines zvaigzne - trešajā izrādes daļā ne tikai sajūsmina. Grūti noticēt, ka visas trīs lomas spēlē viena aktrise. Bet par Ginta Andžāna Aldera vienpusējo strīdu ar baronu, neļaujot pēdējam bilst ne vārda, jāsmaida pat nedēļu pēc izrādes. Lielisks spēles teātra iestudējums, kas garantē smaidu, nopietnas pārdomas un iemīlamus R.Blaumaņa «nesaprotamos» varoņus.