Turklāt kritiku neiztur piemērs, ka šāds nodoklis, redz, ir tepat kaimiņos - Igaunijā, jo tie, kas ar šo sistēmu ir saskārušies, atzīst, ka tā ir greiza un apgrūtinoša.
Tomēr vēl interesantāka ir atziņa - tā kā ir darba ņēmēji, kas dienesta auto neizmanto regulāri, bet tikai reizēm, viņiem būtu jāsamaksā valstij līdz 15 santīmiem par katru nobraukto kilometru. Nav noslēpums, ka šādas sistēmas ieviešanas mērķis ir nevis kaut ko sakārtot un atrisināt, bet gan vienkārši savākt tā pavairāk naudas. Taču šajā gadījumā attiecīgā ideja var izgāzties pilnīgi un galīgi. Redz, Rīgā šobrīd var atrast taksometru kompānijas, kas vizina pasažierus pat par 25 santīmiem/kilometrā. Taksītis piebrauc vajadzīgajā vietā, ar komfortu aizvizina klientu, kur vajag, un neprasa, lai viņš pa ceļam par savu naudu ielietu degvielu. Plus vēl klientam pašam nav jādomā par problēmām ar sastrēgumiem, auto novietošanu utt. Un vēl - par braukšanu ar taksometru nekāds papildu nodoklis nav jāmaksā (vismaz pagaidām).
Alkatība ir pazudinājusi ne vienu vien cilvēku, un tā vien izskatās, ka šoreiz tā var iegriezt veselas valsts budžetam. Pirmkārt, VID varētu būt visai grūti izkontrolēt, ar kuru automašīnu, kurš darbinieks, cik daudz ir nobraucis. Ir arī dzirdēts, ka jau tagad uzņēmumu juristi kopā ar grāmatvežiem sēž un domā, kā šādu normu varētu apiet. Otrkārt, pietiekami daudz cilvēku, kas patlaban izmanto iespēju pārvietoties ar darba auto, to iespēju robežās nedarīs, tādējādi neveicinot naudas ripošanu valsts kasē. Jāsecina, ka tā vietā, lai gudrotu dienesta auto, dabasgāzes un tamlīdzīgus pilnīgi absurdus nodokļus, Finanšu ministrijai drīzāk būtu jāizstrādā efektīvs mehānisms, kā iekasēt tos daudzos maksājumus, kas jau ir uzlikti gan iedzīvotājiem, gan arī uzņēmumiem. Savukārt līdzšinējā politika tiešām vairāk līdzinās vēsturiskajam pastāstam par to, ka vēl jau arī ieelpotais gaiss nav aplikts ar nodokli.