Alvim Hermanim balva tika piešķirta par inovatīvu, pētniecisku un neparasti intensīvu darbu ar aktieri. Savās uzrunās Volfa balvas žūrijas locekļi - teātra vēsturnieks Klaus Felkers un aktrise Dagmāra Mancele - izvērsa šo pamatojumu un uzsvēra, kas tieši viņu acīs Alvja Hermaņa «poētisko dvēseļu pētniecības darbu» padara ļoti īpašu.
Tā ir cieņa pret cilvēku Hermaņa izrādēs, kura nekad netiek atņemta, atklājot cilvēku arī no visnežēlīgākajām un smieklīgākajām pusēm. Tā ir arī cieņa pret aktieri: «Alvis Hermanis mums atgādina, ka teātris pirmām kārtām pieder aktieriem. Un viņa teātrī aktiera profesija atgūst cieņu, kas mūsdienu režijas teātrī ne vienmēr tā ir. Teātra valodu, kuru attīsta Hermanis, viņš ļoti spēcīgi kontrolē ar savu sirdi, un tas ir tas, kas padara viņu mums ļoti īpašu.»
Savā pateicības runā Alvis Hermanis teica, ka agrā jaunībā viņš esot vēlējies kļūt par ārkārtīgi radikālu režisoru. Vēl radikālāku par Kristofu Šlingenzīfu un Romeo Kasteluči, bet šajā virzienā viņam neesot bijis labu ideju. Un tāpēc viņš nolēmis kļūt radikāli vecmodīgs, visas savas izrādes veidojot apsēstas ar atmiņām, apsēstas ar pagātni.
Režisors runāja par savu mīlestību uz XX gadsimtu un par glābšanos laika mašīnā, ko viņam dāvā teātris, no XXI gadsimta, kas viņam atgādina nenobriedušu pusaudzi, diezgan primitīvu un mazliet neirastēnisku, ar kuru ir garlaicīgi. «Šis pagātnes fascinējums manī mājo tāpēc, ka man ir bijuši ļoti spēcīgi skolotāji. Tāpēc naudu, ko ietver šī balva, es gribu nodot savai skolotājai, lai palīdzētu izdot viņas atmiņu grāmatu. Manu skolotāju sauc Valentīna Freimane, un viņa ir dzimusi tepat Berlīnē. Viņas tēvs bija jurists UFA filmu studijā. Es uzskatu, ka ir ļoti svarīgi, lai šīs atmiņas iznāk,» sacīja A. Hermanis. Viena no izcilākajām personībām Latvijas kultūrā kinozinātniece Valentīna Freimane līdzās viņas veidotajam kinolektorijam, kas padomju laikos radikāli paplašināja mākslas izpratnes apvārsni Latvijā, ir izaudzinājusi arī vairākas aktieru un režisoru paaudzes agrākajā Latvijas konservatorijā.
Noslēdzot savu runu, Alvis Hermanis savu līdzšinējo darba metodi, kuru viņš ir attīstījis nu jau septiņu gadu garumā no Latviešu stāstiem Jaunajā Rīgas teātrī līdz savam jaunākajam iestudējumam Minhenes Kammerspiele, novērtēja kā izsmeltu. Viņa nodoms ir pievērsties vēsturiskajam «kostīmu teātrim» un iestudēt vēsturiskas lugas, kuru centrā ir aktiera personība.