Eiropas valoda
Pieci valodas eksperti pašvaldību vadītāju runas prasmes vērtēja pēc četriem kritērijiem - valodas kultūra, gramatika, valodas stils un oratora prasmes. Apskatoties pētījuma rezultātus, redzams, ka augstākais valodas kultūras līmenis, pēc ekspertu domām, ir A. Mangulim un U. Seskam. Viņu valodā ir mazāka sarunvalodas ietekme, arī nevēlamie aizguvumi ir dzirdami retāk nekā citiem pilsētu vadītājiem. Savukārt zemāko vērtējumu saņēmis Daugavpils mērs Jānis Lāčplēsis un Jūrmalas pašvaldības vadītājs Gatis Truksnis. Gramatiski visprecīzāk, pēc ekspertu domām, runā A. Mangulis, savukārt visvairāk gramatikas kļūdu dzirdamas Rēzeknes pilsētas domes priekšsēdētāja Aleksandra Bartaševiča runā.
Apkopojot ekspertu vērtējumu par politiķu valodas stilu, jāsecina, ka to vissekmīgāk ievēro I. Bērziņa un A. Mangulis, taču kritiku saņēmis N. Ušakovs un Jelgavas pašvaldības vadītājas Andris Rāviņš. Turpretī labākās oratora prasmes ir N. Ušakovam, U. Seskam un Ventspils mēram Aivaram Lembergam. Eksperti gan to skaidro ar to, ka vienai daļai pilsētu galvu ir lielākas iespējas paust viedokli reģionālajās televīzijās, nereti arī «lielajās» televīzijās, savukārt citiem novadu politiķiem šāda iespēja ir daudz retāk. Pētījuma autori arī secinājuši, ka vairāki pilsētu vadītāji runā klusi, nepārliecinoši, diezgan monotoni, palaikam pat skaļi nopūšoties, tāpēc šķiet, ka runāšana publiski sagādā neērtības.
Kopumā gan secinājumi nav pārsteidzoši - mēri pieļauj tās pašas kļūdas, ko pārējā sabiedrība. Valodu eksperte un Skrivanek Baltic valdes locekle Aiga Veckalne paskaidroja, ka nemitīgi tiek izmantoti aizguvumi no krievu valodas, lietota sarunvaloda tad, kad tas nebūtu vēlams, izmantoti parazītvārdi un notiek «āināšana». Tas nozīmē, ka katrs teikums tiek sākts ar parazītvārdu «a». Arī dikcija ir nopietna problēma.
Savukārt Latvijas Zinātņu akadēmijas Terminoloģijas komisijas priekšsēdētājs Juris Baldunčiks kā lielu problēmu uzskata faktu, ka politiķi lieto terminus, kuru nav Latvijas likumdošanā un normatīvajos aktos. Tie pārsvarā ir neoficiāli ieviesti vārdi no starptautiskiem projektiem un citiem Eiropas dokumentiem. Kā piemērus viņš min vārdus «bizness» un «kompānija». Ja tos politiķi lietotu reti un tikai attiecīgo starptautisko dokumentu kontekstā, tā vēl nebūtu problēma, bet patlaban tos izmanto pat ikdienā.
Sāpīgs jautājums
Runājot konkrētāk par N. Ušakova valodas lietojumu, J. Baldunčiks Dienai pastāstīja, ka viņam raksturīgas jaunās paaudzes runas iezīmes, piemēram, teikumos lieto parazītvārdu «a». Tāpat nereti runā parādās vārds «vot», kas gan esot saprotams. Profesoru pārsteidzis arī tas, ka Rīgas mērs ļoti līdzīgi runā gan latviešu, gan krievu valodā. Būtībā nemainās ne dikcija, ne izteiksmes līdzekļi. Tāpēc kopumā vērtējums ir labs. J. Baldunčiks arī uzskata, ka N. Ušakovs ir pašpietiekams - respektīvi, ja viņam izdodas komunikāciju realizēt, viņam ar to pietiek un nekādas papildu mācības nav nepieciešamas. Savukārt, ja kāds viņam aizrādītu, tad, iespējams, tam pievērstu lielāku vērību.
Turpretī vērtējot Valsts prezidenta Andra Bērziņa publisko runu, J. Baldunčiks nosauca to par sāpīgu jautājumu un piebilda, ka diemžēl neko pozitīvu nevar pateikt. Viņš pieļauj, ka A. Bērziņam iepriekšējās darbavietās nav bijusi nepieciešamība lietot izteiksmīgu valodu vai izmantot oratora spējas, bet, iznākot visas valsts priekšā, viņš ir sevi nedaudz nepareizi novērtējis. Prezidentam noteikti vajadzējis pie šī jautājuma vairāk strādāt.
Gandrīz jau kā norma
Lai gan pētījumā vērtētas Latvijas lielo pilsētu vadītāju uzstāšanās, secinājumi attiecas uz visu sabiedrību. Piemēram, cilvēki aizraujas ar «vampīrvārdiem», kas ienākuši no citas valodas un savā ziņā agresīvi uzsūc savus konkurentus - latviskas cilmes vārdus. Piemēram, vārds «šokēts» izslēdz veselas emociju virknes tradicionālo izteiksmi - «satriekts», «sarūgtināts», «bailēs sastindzis», «vīlies». Līdzīga ir arī vārda «aktivitātes» ietekme, jo tas nomāc vārdus «darbības», «nodarbes», «pasākumi» un citus. Pēc J. Baldunčika domām, par to būtu jāsatraucas visvairāk, jo šādā veidā netieši apdraudēts ir latviešu valodas vārdu krājums un valodas daudzveidība.
Gandrīz kā vīruss, pēc ekspertu domām, pāri Latvijai gāžas netikums jaukt «ka» un «kad», tas raksturīgs arī pilsētu vadītājiem. Rezultātā «ne-norma» ir kļuvusi par «normu», jo aizvien mazāk publiskajā runā šie vārdi tiek teikti pareizajās situācijās. A. Veckalne Dienai atzīmēja, ka nepareiza šo vārdu lietošana ir raksturīga 90% gadījumu un pareizi tos lieto vairs tikai tie, kuri aizraujas ar valodu, vai valodniecības profesionāļi.
Nākotnē gan par pareizu un precīzu valodas lietojumu cīnīties varētu būt vēl sarežģītāk, jo, ņemot vērā, cik strauji mainās cilvēku saziņas ieradumi, progresējot tehnoloģijām, valoda attīstīsies vēl straujāk. Kā piemēru A. Veckalne min cilvēku ieradumus sociālajos tīklos un rakstot īsziņas - bieži netiek ievēroti ne sintakses, ne gramatikas likumi. Arī J. Baldunčiks piekrīt, ka pareizi valodu lieto aizvien mazāk cilvēku. Viņš kā vienīgo cerību redz izglītību. Ja skolā jauniešiem izdotos pievilcīgā veidā šīs normas iemācīt, situācija varētu mainīties.