«Nogurums pēc finālspēles nav tik liels kā gandarījums un prieks, ka izdevās Latvijas turnīrā uzvarēt. Viegli nebija, taču pēc ne visai pārliecinošās pirmās spēles ieguvu pārliecību, ļoti labi noskaņojos, un tā spēle aizgāja ļoti veiksmīgi,» Lībietis sacīja Dienai pēc uzvaras Jūrmalas Futures turnīra finālā.
Pirmā spēle bija grūtākā?
Jā, jo tajā pavisam noteikti nespēlēju tik labi kā turnīra turpinājumā. Tā man pašam bija sliktākā spēle - gan nervu, gan snieguma dēļ.
Pretinieks Luks Muģevičs no Lietuvas jau arī bija turnīra pirmais numurs!
It kā jā, taču es nedomāju, ka viņš bija labākais tenisists turnīrā. Tas pats finālspēles pretinieks zviedrs Simonsons noteikti bija daudz spēcīgāks par lietuvieti. Šajā līmenī ne vienmēr vieta rangā pilnvērtīgi ataino tenisista spēles līmeni.
Pats spēlēji labāk nekā dažas nedēļas iepriekš Deivisa kausā Liepājā?
Ui, pilnīgi droši. Liepājā savu vienspēli nospēlēju vēl sliktāk nekā šajā turnīrā pirmajā kārtā. Ar nākamajām nemaz nevar salīdzināt. Tur sanāca pārāk liels spiediens. Vispirms jau pats laikam par daudz gribēju parādīt Latvijai, ko spēju. Pats biju vainīgs, jo visu spēli nevarēju atbrīvoties. Jākrāj pieredze, lai ar to labāk tiktu galā. Ļoti vērtīgi šajā ziņā ir tieši šādi turnīri, kuros izdodas nospēlēt labi, uzvarēt, iegūt pārliecību. Ja tas izdosies biežāk, pieradīšu pie svarīgu maču atmosfēras, sapratīšu, kā vislabāk sagatavoties un noskaņoties šādām izšķirošām spēlēm. Spēlējot Amerikā universitāšu turnīros, tas spiediens un atbildība tomēr ne tuvu nebija tik augstā līmenī. Šeit ir pavisam citādi.
Cik liela nozīme turpmākās karjeras veidošanā ir Jūrmalā nopelnītajiem 18 ranga punktiem?
Tie ļaus ieņemt augstāku vietu pasaules rangā un nodrošinās iespēju piekļūt pamatturnīriem, nevis meklēt, kuros mani pielaidīs, un vēl cīnīties caur kvalifikācijas sacensībām. Mans uzdevums šovasar bija iegūt divdesmit ranga punktu, un es to paveicu četru turnīru laikā, tā kā tas ir labs sākums, taču grūtākais vēl priekšā. Vēl daudz jāspēlē un jāspēlē.
Lielākas cerības Jūrmalā gan tika saistītas ar dubultspēli - kāpēc tajā izstājāties jau pusfinālā?
Tur pusfinālā mums mazliet nepaveicās, turklāt spāņi [Martoss Gorness un Maskolo] arī ļoti labi nospēlēja. Pēc mača parunājām, un viņi paši atzina, ka parādīja labāko sniegumu turnīrā. Savukārt mums pašiem mazliet neaizgāja tā spēle, tāpēc arī zaudējām. Tā ir dubultspēļu specifika, ka pāris punktu var izšķirt visu spēli. Dažreiz šādus mačus vinnējam, dažreiz nākas zaudēt. Ar šo pārinieku augusta beigās piedalīšos arī ASV Atklātā čempionāta wild card turnīrā. Par tālākiem plāniem un turpmāku kopā spēlēšanu vēl nezinu. Lemsim pēc tam. Pats pēc Ņujorkas braukšu uz Kanādu, kur būs Future turnīrs.
Kādi ir citi šīs un tuvāko sezonu uzdevumi?
Mērķis ir nākamā gada sākumā jau mēģināt sākt spēlēt līmeni augstāko Challenger turnīru kvalifikācijā. Tam būs nepieciešami vismaz kādi piecdesmit sešdesmit ranga punktu, kurus jāmēģina līdz gada beigām sakrāt. Spēlēšu ļoti daudz, jo šis gads pēc studiju beigām ir tāds kā atspēriena punkts visai manai profesionālajai karjerai. Pamats ir - nopelnīti ranga punkti, arī finansiālais palīgs no Amerikas. Ja rezultāts būs, tas nepazudīs. Viss kustas uz priekšu - ir motivācija strādāt.
Uz ko tēmē karjeras griezumā - ko sapņo sasniegt tenisā? Vai, līdzīgi kā Ernests Gulbis, gribi būt pirmais pasaulē?
Pagaidām tik lielu mērķu nav, un par ranga pirmo pozīciju vēl neprātoju. Pagaidām varētu teikt, ka mērķis būtu tikt pasaules ranga piecdesmitniekā. Ja es to varētu izdarīt, būtu ļoti apmierināts, taču apzinos, ka tas šobrīd ir ļoti, ļoti tālu. Ir jāiegulda ļoti smags darbs, lai tam kaut vai pietuvotos. Daudz jāspēlē, pamazām jākāpj reitingā, un jāvairo pārliecība par saviem spēkiem. Jācer, ka arī veselība to atļaus. Pirms došanās uz Ameriku augusta otrajā pusē turnīros vairs nepiedalīšos. Trenēšos uz hard seguma, uz kāda notiks spēles Amerikā.
Kā vērtē izredzes kvalifikācijas sacensībās tikt pie ielūguma startēt ASV Atklātajā čempionātā?
Iespējas ir pat negaidīti labas. Vēl nedēļas beigās apskatījos, kuri tenisisti piedalīsies šajā turnīrā, un nepārvaramus šķēršļus nesaskatīju. Daudzus no tiem džekiem zinu no koledžas laikiem. Biju pat nedaudz pārsteigts par turnīra samērā vājo sastāvu. Atliek pienācīgi sagatavoties, noskaņoties, tad viss ir iespējams. Jāspēlē tā, kā Jūrmalā finālā. Pēc tam trīs nedēļas spēlēšu Kanādā, tad divarpus nedēļu trenēšos skolas teritorijā Amerikā. Tur arī novembra sākumā notiks Challenger turnīrs, kur, iespējams, tikšu pie ielūguma uz pamatturnīru. Pēc tam jau turpmākos plānos ļoti daudz noteiks tas, kā man šajā laikā būs gājis.