Jonišķu centrā satiktie jaunieši nerunāja krieviski. No septiņiem viens arī angliski tikai kaut kā varēja paskaidrot, kur pilsētā var paēst. Vienīgā valoda, kurā viņi runā, ir lietuviešu valoda.
Valsts viņus ir apdalījusi. Lai arī Lietuvā ir citādi, lai arī, visu dzīvi nodzīvojot Jonišķos, neviena cita valoda varbūt arī nebūs vajadzīga, viņu pašu galvaspilsētā Viļņā situācija ir cita.
Protams, tās ir okupācijas sekas. Bet faktiski dzīvē šodien ir pacēlusies tā paaudze, kuras cilvēki mēdz runāt krieviski. Viena lieta, ka bez krievu valodas, protams, varēs iztikt. Taču priekšrocības mūsu reģionā ir tiem, kas to zina.
Arī Latvijā ir izaugusi paaudze, kura nezina krievu valodu. Pirms kāda laika mēs domājām, ka krievu valodas dominante ir tik liela, ka bērni, ja vajadzēs, to iemācīsies tāpat. Taču krievu bērni, kā mēs to gribējām un kas Latvijā ir dabiski, pāriet uz sarunu latviešu valodā, jo to zina. Savukārt latviešu bērni sadzīvē aizvien retāk iemācās runāt krieviski. Tālredzīgākās latviešu ģimenes jau mēdzot pat algot krievu tautības auklītes, lai bērns mācītos valodu, kura dzīvē lieti noderēs.
Saeima nupat noraidīja likumprojektu par pāreju uz mācībām latviešu valodā bērnudārzos. Mazajiem krievu bērniem tas ir zaudējums. Tomēr esmu pārliecināts, ka līdz skolas beigšanai viņi perfekti runās latviski, angliski un krieviski. Savukārt latviešu bērni perfekti zinās tikai divas valodas - latviešu un angļu.
Tā vecākās paaudzes muļķības dēļ būs panākts, ka konkurētspējīgāki Latvijas valstī būs jaunieši no krievu ģimenēm. Ārstam, kurš zina trīs valodas, būs plašāka prakse. Savukārt tieši jaunais latviešu ārsts, kurš labi runā angliski, bet nezina krieviski, drīzāk būs tas, kas dosies prom uz valstīm, kur sazināties ar pacientu viņam problēmu nebūs.