Veiksmīgākie sīrieši atrod darbu Jordānijas pilsētās, sākot no tādām augsta līmeņa kvalificētām profesijām kā ārsts, beidzot ar apkopēja vai viesmīļa darbu. Ne tik veiksmīgie atrod savu vietu bēgļu nometnē Zātari. Šī nometne šobrīd ir mājvieta aptuveni 200 000 bēgļu no tuvākajiem Sīrijas reģioniem - pārsvarā Darā reģiona. Nometne sākotnēji tika paredzēta 60 000 cilvēku uzņemšanai. Šobrīd kopējās uzturēšanas izmaksas dienā tiek lēstas ap 260 000 latu - sanāk aptuveni 1,3 lati viena cilvēka uzturēšanai dienā.
Savi Elizejas lauki
Pēc vairāku stundu braukšanas pa Jordānas ziemeļu daļas tuksnešaino rajonu un vairākām drošības kontrolēm pirmais skats, iekļūstot nometnē, ir plaša tirdzniecības iela, kur laiku pavada liela nometnes cilvēku daļa. ANO šo ielu nosauca par Elizejas laukiem, kā arī aktīvi veicina uzņēmējdarbību tajā. Elizejas laukos atrodas dārzeņu un svaigas gaļas veikali, naudas maiņas punkti, smaržu bodītes, kāzu kleitu īre, kā arī datorspēļu salons jauniešiem. Daudzu veikalu idejas ir ANO iniciatīva. Veikalos atļauts strādāt tikai sīriešiem no bēgļu nometnes, un pārsvarā šos darbus dara cilvēki, kas līdzīgu darbu veikuši iepriekš. Elektrība veikaliem tiek piegādāta bez maksas, kā arī daudzas iekārtas jau ir izmantošanas gatavībā.
Sarunājoties ar vietējiem tirgotājiem, nākas secināt, ka vislabāk veicas datorspēļu salonam. Vienas stundas cena ir 50 jordāņu pjestras, kas ir aptuveni 40 santīmu. Centrā izvietoti pieci datori, un, mums ierodoties, visi galdi bija aizņemti, pie tiem sēdēja aptuveni 10-15 gadu veci datorspēļu cienītāji. Salona vadītājs, izvilcis no kabatas prāvu naudas žūksni, skaidroja, ka ienākumi ir stabili un pietiekami, jo dienā salonu apmeklē aptuveni 50-100 jauniešu. Jautāts par drošību nometnē, sīrietis skarbi atteica - «nometnē visi viens otru pazīst, te ir droši un man nav bail ne par sevi, ne par savu ģimeni, ja kāds domā savādāk - tās ir muļķības».
Interesanti, ka arī smaržu un sieviešu skaistumlietu veikaliņam ir ļoti labi ienākumi, dienā apkalpojot aptuveni 20-40 cilvēku. Smaržu speciālists uzsver, ka «preces pārsvarā tiek ievestas no lielpilsētas Ammānas, kur man ir pazīstams izplatītājs, par elektrību man nav jāmaksā, to piegādā ANO, un ar šiem ienākumiem var iztikt. Veikalu vadām kopā ar brāli uz maiņām un strādājam no astoņiem rītā līdz pusnaktij. Neko citu kā tirgoties mēs nemākam. Sūdzēties nevar».
Vietējā gaļas veikalā, kur gaļa tiek piegādāta no vietējā jordāniešu ražotāja, aptuvenie ieņēmumi ir ap 20 latiem dienā, pietiekoši, lai nosegtu galvenos izdevumus un veikalnieks varētu uzturēt ģimeni. Kā stāsta tirgotājs, trīs dienas viņš atrodas nometnē, trīs dienas vietējā Jordānijas ciematā Ramallā. «Neesmu apmierināts ne ar ienākumiem, ne ar dzīvi Jordānijā, taču šobrīd labākas iespējas neredzu un gaidu, kad karš beigsies, lai atgrieztos mājās.»
Daudziem bēgļiem joprojām naudu sūta Sīrijā palikušie radinieki, izmantojot naudas maiņas punktus nometnē. Tā ir ļoti interesanta sistēma. Viss, kas naudas maiņas punktā paveras skatam, ir mazs galds ar atvilktnēm, uz kura novietots kalkulators, krēsls, uz kura sēž cilvēks zem saulessarga un pa telefonu komunicē ar Sīriju par to, cik daudz, kādā valūtā un kurai ģimenei naudu piešķirt.
Bez darba un augstskolas
Viens no nozīmīgākajiem novērojumiem bēgļu nometnē ir tas, ka gan bērniem, gan pieaugušajiem dienas ir ļoti vienmuļas. Ļoti daudz pusaudžu visu dienu pavada bezdarbībā. Viens no bēgļu nometnē mītošajiem jauniešiem atzina, ka «mums šeit nav ko darīt, ja es vēlos kaut kādā veidā izklaidēties, mums vajag naudu, bet kur lai naudu dabūjam? Darba iespējas ir limitētas, šobrīd mēs būtu priecīgi par jebkādu darbu. Arī izglītība apstājusies, jo kara dēļ vairs neturpinām mācības un šeit universitātes līmeņa izglītību ANO nepiedāvā».
ANO un citas starptautiskās nevalstiskās organizācijas gan izveidojušas pāris skolu, taču tās paredzētas bērniem līdz 15 gadu vecumam.