Latvijas Bankas vadītājs aicina parlamentu 2012. gada valsts budžetu veidot «no nulles» (nākamā gada budžeta gadījumā vilciens jau aizgājis). Pieļauju, ka Ilmārs Rimšēvičs nulli izvēlējies kā tēlainu apzīmējumu, jo viņš nevar nesaprast, ka reāli tas nav iespējams.
Pilnīgi «no baltas lapas» var sākt tikai valstis pēc kara (Vācija pēc Otrā pasaules kara) vai revolūcijas (Ataturks Turcijā) vai samērā neattīstītas un topošas valstis (teiksim, Dienvidsudāna). Vēl svarīgāk gan ir saprast mazo ticamību, ka no nulles sāktu tā pati elite, kas gadu laikā apaugusi ar sakariem un interesēm. Ja nav pieredzēts, ka birokrātija pati sevi patiešām reformētu, kāpēc uzskatīt, ka politiķi un ar viņiem saaugušie uzņēmēji ir kvalitatīvi pārāki?
Ja no nulles mēģinātu sākt tā pati elite, rezultāts ir paredzams: ar pompu likvidētas valdes vai departamenta cilvēki drīz vien «uzpeld» citviet valsts maizē (dīvainā kārtā gan nekad ne kroņa maizē - cietumā). Kamēr nav izveidots mehānisms, kā valsts bez dārgas tiesāšanās var tikt vaļā no tai neizdevīgiem elites lēmumiem, kamēr nav iedibināta reāla elites atbildība par saviem lēmumiem, tikmēr mēs varam samazināties kaut līdz piecām ministrijām un 1000 birokrātiem - vecie kadri pamanīsies sastrādāt ziepes arī miniatūrā sastāvā.
Lai kaut ko sāktu no nulles, ir jābūt savstarpējai uzticībai. Vai bizness pārtrauks, smalki izsakoties, optimizēt nodokļus, ja tam tiks prezentēta brīnumjauka nodokļu parādu amnestijas programma? Varbūt. Tomēr tikpat labi, norūcot: «Šitie āži tāpat to naudu izplundurēs», uzņēmējs var nepiekrist sākt «jaunu, skaistu dzīvi».
Tas nenozīmē, ka nekas nav jādara. Viens no atskaites punktiem varētu būt laiks pirms «treknajiem gadiem». Ja esam atkrituši atpakaļ, arī tēriņiem jābūt, teiksim, 2005. gada līmenī. Jāmēģina gan vienlaikus saprast, ko darīt ar «liekajiem taukiem» atlaižamo izskatā (ja tā tiešām ir reforma, nevis pārcelšanās uz valsti apkalpojošu it kā privātbiznesu). Negribu nevienu aizvainot ar šo salīdzinājumu, bet tas mazliet atgādina 80. gadu beigas: nu, izformēja PSKP, un kur tad tie kompartijas darboņi palika? Veidoja t. s. biznesu.
Tomēr vēl svarīgāk ir jēdzīgi paskaidrot - ja izdevumi atgriežas nosacītajā 2005. gada līmenī, pazudīs arī funkcijas, ko valsts ir uzņēmusies pēc tam. Jo pieaugušos tēriņus neveido tikai daudz lamāto ierēdņu lielākās algas un prāvākais skaits. Dažādi pabalsti, granti, līdzfinansējumi, pasūtījumi... Ja sabiedrība akceptē, ka samazinās arī šī daļa, - labi.
Jebkurā gadījumā «no nulles» nesanāks. Baltā lapa ir skaista ar savu vienkāršību, savukārt Latvijas situācija ir pamatīgi sapiņķerēta.